|
Marts 10., 2003
 | 16:41 - atskaite par padarīto ;)
Tas ir kā zveja pazemes alās, domāja Kiters, tu jūti, kad tuvojas zivs, dzirdi tās spuras šļakstinām straumi, redzi tās zvīņas kā tikko jaušamu gaismu, jūti tās ilgas un bailes. Tas ir kā prasmīgam zvejniekam izcelt zivi no ūdens; tam nevajag tīklus vai āķus, tu vienkārši iegremdē ūdenī sauju un maigi, bez pūlēm satver slideno atvaru vārpstiņu.
Tas ir kā naktī tuvoties viņam miegā, tu pēkšņi aizmirsti visu, kas bijis un kas varētu būt, un tikai jūti, kā staro viņa augums, tas siltums, kas tevi ieskauj, ir daudz vairāk par dusmām vai bēdām, daudz vairāk par pieradumu vai nodevību – tam vispār nav vārda un tas pastāv ārpus visiem laikiem. Tev var būt desmitiem draugu un biedru, un varbūt pat mīļāko, bet tai stundā, kad tu, neko negaidot, ej cauri tumšsiltai straumei, tev līdzi nāks tikai viens. Un visi, kas bijuši pirms un pēc tam, ir tikai jūsu kopīgā mitekļa sienas.
|
Comments:
Woow! A no kurienes shitais ir? Kas ir Kiters? Parastaas emocijas par tekstiem kuri tev patiik man ir paarsteigums, bet shitais ir baigi labs.
Visi nomirst vieni? "Mees naakam shai pasaulee vieni un aizejam vieni pashi". K-kas sho k-kur teica - tu noteiki zini!?
fragments no viena topoša darba :) manējā. paldies par labiem vārdiem un tā :)
a citāta autoru nezinu gan... dikti jau dzirdēts... |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}