Janvāris 9., 2009
| 20:41 Izrādās, ka mana tieksme vērtēt grāmatu pēc tēmas un personāžiem ir socreālisma tradīcija.
Nebrauciet uz Amuriku. Amurikā atpaļrāpulīgu socreālistu koncentrācija uz kvadrātmetru ir vienkārši snogšibaķeļnaja: ja Latvijā mums ir tikai viena Dace Lūse, tad Amurikā praktiski jebkurš sevi cienošs literatūrspečuks nosauks tēmu (vai vēl ļaunāk, sižetu!) un personāžus par galvenajiem grāmatas elementiem, bet, teiksim, valodu un visādas smalkas cakiņas labākajā gadījumā par "tūļiem". (Vai arī kas bija tas, pēc kā nesocreālisti vērtē tekstu?)
Nēnuesjauneko. Pirms mazpadsmit gadiem vajadzēja publiski nobļauties "mauka", un visi tev pievērsa uzmanību un līda no ādas ārā, lai izanalizētu tavu psīcholoģisko stāvokli, tagad pietiek pateikt "viņa raksta par sūdiem", lai dabūtu tādu pašu reakciju.
|
Comments:
Tu gribi teikt, ka aprakstītajā grāmatā sūdi bija personāžs? nevis tūlis?
odnaka :) Tad jau nav nemaz Dace Lūse socreāliste, rekā piesienas nevis personāžiem un tēmai, bet margināliem sūdiem. Varētu pat teikt, ka postmoderniste.
Bet grāmatu neesmu lasījusi, "Uguns nesilda" mani savulaik neuzrunāja nu nemaz, dienasgrāmatiskā grāmatiņa arī nebija briesmīgaizraujoša, attiecīgi nau ko mocīties. Viens no principiālas literatūras vidē nemaisīšanās benefitiem - nav obligatoriski jālasa latviešu literatūra, lai tikai kāds nepaņirgātos par tavu socreālismu, kas, kā zināms, ir vienīgais iemesls, kamdēļ cilvēki nelasa latviešu prozu. |
|
|
|
Sviesta Ciba |