honeybee - zupchikam

Maijs 16., 2005

15:57 - zupchikam

- Viņi mūs atradīs un nogalinās, - Tobijs teica.
- Jā, forši, - meitene attrauca. Pieliekusi galvu, viņa pašķielēja uz blakussēdētāju. - Iedod alu.
- Tu savu jau izdzēri?
Viņa paraustīja iedegušos pleciņus, atteikdamās atbildēt uz tik stulbu jautājumu.
Tobijs izvilka no somas trešo pudeli - pats savējo viņš vēl nebija piebeidzis.
- Tev nevajadzētu tik daudz dzert, - viņš piezīmēja.
- Nemuldi, es taču nekad nereibstu.
"Tieši tāpēc," Tobijs nodomāja, bet skaļi neko neteica. Viņš bija ierādījis Līvai visu, kas tādā vasaras vakarā varētu būt patīkams - sēdēt piesaulītē priežu meža klajumiņā, dzert alu... Nu, ne gandrīz visu. Pieskarties meitenes siltajam plecam, plānajam kleitas audumam - tas bija viss, uz ko Tobijs varēja cerēt. Un Līva patiešām nereiba, lai arī viņai bija tikai piecpadsmit. Un alus viņai garšoja.
- Attaisi, - viņa nepacietīgi iečinkstējās.
- Pagaidi, - Tobijs satvēra pudeli ciešāk, lai meitenei neienāktu prātā to atņemt. - Vispirms uzklausi mani kārtīgi. Viņi mūs atradīs un nogalinās. Tu saproti? Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir - palikt šeit. Un cerēt, ka neatradīs. Vai arī vēl labāk - stopot uz Rīgu.
- Es negribu stopot uz Rīgu, - Līva bezkaislīgi atbildēja un piecēlusies izņēma alus pudeli no Tobija rokām tik viegli, it kā puisis nebūtu sasprindzinājis visus spēkus, lai to noturētu. - Es gribu alu.
Aizāķējusi korķīti aiz gredzena, viņa attaisīja pudeli un ļāva korķītim nokrist sūnās.
Tobijs pacēla galvu. Meitene stāvēja starp viņu un sauli. Spilgtā gaisma žilbināja, un puisis pēkšņi apjauta, ka viss ir pavisam, pavisam nepareizi un ka viņam ir ļoti bail.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)