Marts 2., 2005
| 19:49 jā, sākumā man likās, ka samierināšanās ir augstākais, ko es varu sasniegt. tagad izrādās, ka ir arī prieks. tagad izrādās arī, ka visā, ar ko es esmu "samierinājusies", ir tik sasodīti daudz interesanta. tik sasodīti daudz atklājama, izpētāma, izbaudāma.
apmēram tā, kā tad, kad tu esi pieņēmis šķautņainos akmeņus, tu ieraugi sīku urdziņu, kas vijas starp tiem un mētā gaismas vizulīšus sejā. un, ja tu seko urdziņai, nevis ej pa akmeņiem, tad basās kājas nav liela bēda. tad basās kājas ir dzīvotprieks.
// interesanti - ar prieku man arī vajadzētu samierināties? Garastāvoklis:: tfutfupiesitpiekoka
|
Comments:
nēnē, jāsamierinās, a to galīgi pa fāzēm aiziešu (kā jau tu varbūt esi pamanījusi, eju pa taisnu celiņu uz Tvaika ielu ;)), jāsamierinās kaut vai tāpēc, ka tas prieks tāds gaisā pasists, nav jau nekāda iemesla, tikai - nu, tikai. ai. un gan jau kaut kad atkal nāks brīdis, kad es piefiksēšu - oi, šitajā strautiņā baigi asie akmeņi, atkal sagriezos...
mosh tomeer atkal meegjini virziities uz Straupi? Vismaz labaak par Tvaiceni buus......
Kaadus slimniekus tur aarstee?
Nu, ja prieks ir neizbēgams, tad nekas cits neatliks kā samierināties;) |
|
|
|
Sviesta Ciba |