|
Novembris 28., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 10:43 - palags par identitāti
Jā, jā, maskas, maskas, maskas un visādi alter ego, kā tas viss mūs satrauc.
Paskatieties, kā cilvēks maina masku atkarībā no sarunu biedra (patiesībā jau tas ir kompliments; man pēdējā laikā neizdodas kardināli mainīt izturēšanos atkarībā no tā, ar ko es kontaktējos). Paskatieties, cik šī maska ir perfekta - nevar pat atšķirt, kur beidzas maska un kur sākas seja. Un samulstiet, konstatējot, ka šim cilvēkam droši vien ir vismaz trīs maskas, kas gandrīz pilnībā maina ne tikai viņa izturēšanos un attieksmi pret citiem, bet pat attieksmi pret sevi. Un vēl vesela kaudze masku, kam piemīt kosmētisks efekts - paredzētas tiem, kas tik un tā neieskatīsies dziļāk.
Paskatieties, kā cits cilvēks dzīvo ar diviem "es", vienu, kas ir dominējošs un tiek demonstrēts gan citiem, gan sev, radot salīdzinoši viengabalainu priekšstatu, un otru, kas pārdzīvo visu to pašu, ko "es nr.1", bet ar pilnīgi citu attieksmi - bez sirsnības, cilvēkmīlestības un sevis apstādināšanas pussolī, toties ar kvēlojošu, eksaltētu emocionalitāti. Kā cilvēks atdalījis sevi no priekšstata par sevi.
Un paskatieties, kā abos gadījumos cilvēks ar masku - vai ar alter ego - tic tam, ko viņš dara un kas viņš ir, un tikai no spējas paskatīties uz sevi no malas ir atkarīgs tas, cik lielā mērā viņš/-a apzinās, ka citā brīdī, citā situācijā, ar citiem cilvēkiem viņš būtu pavisam cits. (Mokoša sajūta; liekas, vieglāk ir tiem izredzētajiem radījumiem, kas neapzinās sevi un nepieķer sevi melos.)
Un tad, protams, var tikt uzdots jautājums par identitāti. Vai cilvēkam, kurš maina maskas biežāk kā apģērbu, ir sava identitāte? Vai cilvēkam, kurš dzīvo divas paralēlas dzīves, ir sava identitāte - vai arī šeit jau var runāt par personības dalīšanos?
Muļķības, protams. Ir pilnīgi absurdi likt vienlīdzības zīmi starp "priekšstatu par cilvēku" un "cilvēka identitāti". Priekšstats "no ārpuses", t.i., no citu cilvēku puses ir īpaši neuzticams, jo - pirmkārt - citi tevi redzēs tā, kā gribēs redzēt. Vai kā būs spējīgi redzēt. Izveidos "priekšstatu par tevi", ņemot 75% paši sevis, savu interešu, aizspriedumu un ilgu, un tikai 25% no tevis. Un tajā brīdī, kad tu vairs neatbildīsi šiem nepieciešajiem 25%, tu tiksi pasūtīts ar tekstu "tu esi tik ļoti mainījies" vai "tev nav savas identitātes". Un, otrkārt, tu taču esi pieklājīgs cilvēks un gribot negribot pielāgojies sarunu biedram, parādot viņam to sevis pusi, ar kuru viņš spēj kontaktēties, nevis to otru, kas viņam nebūt nav ne vajadzīga, ne interesanta. Var jau to saukt par meliem, bet patiesībā tā ir vienkārši iejūtība. Apzināta vai neapzināta.
Kas attiecas uz cilvēka paša priekšstatu par sevi - spēlīte ir aptuveni tā pati. Es uztveru sevi, izejot no tā, kas es gribētu būt, nevis kas es esmu, un mans ikdienas "es" ir nemitīga sevis bāšana Prokrusta gultā. Bet mans alter ego - tās ir tās manis daļas, kuras nācās nocirst, lai ietilpinātos savā priekšstatā par sevi. Neizbēgams process, starp citu, jo cilvēks vienmēr ir vairāk nekā priekšstats par cilvēku. Neviens nevar būt tik gudrs, lai izprastu sevi pilnībā, jautājums ir tikai par sava stulbuma apzināšanos vai neapzināšanos.
Bet, kas attiecas uz to, kas tad ir "identitāte":
Identitāte ir tas, kas paliek pāri. Tad, kad sagrūst visi priekšstati par tevi - gan tavu draugu un paziņu priekšstati, gan arī tevis paša priekšstati. Tad, kad visi tev saka, ka tu esi pazaudējis savu "es" vai ka tev savas identitātes nekad nav bijis. Un kad tu sliecies viņiem piekrist. Nodzīvo dienu, divas dienas, nedēļu absolūtā tukšumā, neesot nekas, nejūtot neko, ko varētu nosaukt par sevi, tikai saplosītu masku un priekšstatu virpuli. Kad tu aizrautīgi meties iznīcināt to, kas vēl ir palicis neskarts - just for the fuck of it. Un, kad tu esi izplosījies un sagrāvis visu, tad paliks pāri kaut kas, kas ir bijis neiznīcināms. Jo tu esi bijis par vāju, lai to iznīcinātu.
Vai arī - ja nu mēs runājam par nedestruktīvo variantu - kad tu esi apjēdzis, ka nav tāda "es", ka viss ir viens un nekas nav atdalīts, kad tu esi zaudējis robežas starp sevi un citu, starp sevi un pasauli, starp sevi un Dievu, kad tu esi uztvēris sevi kā daļu no visa, kas ne ar ko neatšķiras no veseluma, kas nekādā veidā nav atšķirta no veseluma, kad tu esi apjēdzis, ka visi priekšstati ir ilūzija. Ka "identitāte" ir tikai vārds, kas neapzīmē neko.
Tas, kas paliek, tas esi tu.
|
Reply
|
|
|