|
Maijs 15., 2015
 | 10:28
Belašus pārdod uzņēmums ar nosaukumu SIA REIDŽ
|
 | 14:10
So. Sestdien ~18os čomskī laipni gaidīti visi, kas iekomentēja Mēness teātri (es centīšos saprast, kuri tie bija, un aizsūtīt privātu paldies/ielūgumu). Citi arī var nākt. ;) Beta lasītāji, kas atsūtīja komentārus, var uzprasīties uz buču un dabū garantētu alu/vīnu/ņabi/tēju no manis, visi pārējie drīkst dabūt buču un uzsaukt betām vēl.
Tikai nesakiet, ka vajag FB eventu, man no viņiem bail. :)
/piezīme tiem, kas dabūja tekstu, bet neiekomentēja: that's ok, es neesmu pūcīga, jūs arī totāli varat nākt, bet komentārus nepieņemu :D
//hmmm, vispār es pat varētu palasīt fragmentus, if anyone's interested.
///wtf, lielākā daļa apzinīgo cilvēku ir ārzemēs! (well, like that was a big surprise)
|
 | 22:25
Bet es vēl joprojām domāju par to "simbolismu" savos tekstos, vai, precīzāk, to, kāpēc cilvēki tos lasa kā simboliskus
Un patiešām, tas ir kaut kāds senu gadsimtu koncepts, ko mūsdienās neviens vairs nepiekopj; es tiešām neatceros, ka būtu lasījusi kādu mūsdienu grāmatu, kurā varētu lasīt un padomāt, tipa, "ok, X varētu būt šitais un Y varētu būt tas, un filozofiski tas nozīmē to un šito". Ja nu vienīgi Stīvens Kings reizēm kaut ko tādu izstrādā (un tas man atkal ļoti patīk). Un dzeja, tas pats Leonards Koens.
*protams, tas, ka es neatceros, nenozīmē, ka nekā tāda nav, noteikti ir, vienkārši atgādiniet
Nulūk, un man tiešām nav tā, ka es speciāli mēģinātu tos simbolus kaut kur iebakstīt; man drīzāk ir tā, ka es rakstu un padomāju, "o, X attiecībā pret Y darbojas tāpat kā A attiecībā pret B" un tad es šo domu paturu prātā un cenšos darba gaitā nesalauzt
Un tas ir drīzāk tā, ka es cilvēkus redzu kā simbolus, nē, drīzāk kā zīmes, vismaz tos cilvēkus, kurus esmu pati savai dzīvei izvēlējusies; kas varbūt arī ir deeply wrong, jo cilvēki taču nav zīmes (un droši vien ir diezgan aizvainojoši būt nevis cilvēkam, bet zīmei), es viņus maigi salieku pa plauktiņiem - tu man esi te, un tu man esi šeit - un laiku pa laikam saprotu, ka viss ir nepareizi, ka šis cilvēks tur nepiestāv, ka tur viņam nav vietas, un tad ilgi stāvu ar viņu plaukstās un domāju, vai tev vispār ir vieta šeit, šajā telpā (un es varu atsvešināties no perfectly fine cilvēkiem vienkārši tāpēc, ka viņiem nav vietas manā telpā, vai tāpēc, ka es esmu atradusi labāku šīs vietas aizpildītāju), līdz es atrodu cilvēkam citu vietu un līdz ar to pilnībā mainu savas ekspektācijas un - kaut kādās pieklājības robežās - arī savu izturēšanos pret viņu
Es arī visu, ko es daru, uztveru kā zīmi; es tulkoju sevi, skaidroju, mēģinu saprast, kāpēc tieši šo un tieši šeit un tieši tagad
Un, tāpat kā sliktā literatūrā, manā draņkīgajā un sačakarētajā dzīvē mēdz būt tā, ka kaut kas notiek nevis tāpēc, ka tā vajadzētu, bet tāpēc, ka šīs zīmes tā mijiedarbojas
Tad, kad psih* man jautāja, vai cilvēks X tagad ir cilvēka Y aizvietotājs, es teicu, nē, vienkārši cilvēks X tagad ir vietā, kur pirms tam tik perfekti bija Y, bet es nedomāju, ka viņa saprata, ko es ar to domāju
Un tā ir viena no tūkstoš lietām, par kurām es esmu pieņēmusi, ka "visi cilvēki taču tā dara, tas taču ir naturāli", bet varbūt nav, un, teiksim, mani jautājumi "kāda ir mana vieta tavā dzīvē" vai "kāpēc tu ar mani sarunājies" izklausās kā nonsenss; un atbildes uz šiem jautājumiem man nemeiko sensu nevis tāpēc, ka "viņš noteikti zina, bet negrib man teikt", bet gan tāpēc, ka tas domāšanas veids, kurā uzdots jautājums, viņam vienkārši neeksistē, un attiecīgi nākas atbildēt kaut kādā tuvākajā aproksimācijā (kas man šķiet neciešami aptuvena un/vai triviāla)
|
|
|
|