|
Novembris 25., 2010
 | 00:26
Manai meitai ir tēva acis. Tbš nevis vienkārši "brūnas un skaistas", bet viena tuvredzīga, otra tālredzīga, ar afigenno astigmātismu.
Pie tam tā acs, kas skaitās tuvredzīga, patiesībā ir pa horizontāli tālredzīga un pa vertikāli tuvredzīga (vai otrādi), kas izklausās pēc konkrēta SF.
Bonus punkts: acu pārbaudes laikā, tajā brīdī, kad spīdina acī gaismiņu un skatās caur dažādām vertikāli izkārtotām lēcām, bērns ļoti nopietni pie katras lēcas maiņas komentēja to ar "Viens. Divi. Četri. Astoņi. Deviņi. Seši. Pieci. Devi...nē, seši." un tā tālāk, pie tam ar tādu pārliecību par sava teiktā patiesumu, ka man patiešām salikās, ka tur ir kaut kādi cipari un viņa tos ciparus atpazīst. Dakterei žetons, nenojauca viņai pātarus un no pacietības arī neizsita. Drusku gan samulsa pie zaļo un sarkano punktu skaitīšanas - kurā bērns paziņoja, ka zaļie punkti ir "viens, divi", bet sarkanie "astoņi, deviņi".
Bonus punkts man kā mammai (bet ne gluži mans nopelns): no savas bērnības es atceros skarbās un sāpīgās epizodes, kurās man pārbauda redzi ar bildīšu/aplīšu/burtiņu saukšanu, un vienmēr blakus esošais pieaugušais, tikko man parādījās kādas grūtības, izvērsās "nu kā tu to vari neredzēt?" un "vai tad tu nezini, kas tas tāds ir?" un "vai tad tu to burtiņu nepazīsti?" tirādēs, un rezultātā man vienmēr gribējās raudāt (un arī tagad gribas raudāt gandrīz katru reizi, kad ir kāda saskarsme ar acu ārstiem - LAAC ir vienīgais gadījums, kas mani neiedzen pilnīgā panikā un neizrunā vārdu "astigmātisms" tādā pašā intonācijā kā "imūndeficītsindroms"). Enīvej, sīkajai šitā trauma gāja secen, jo jau pie otrās rindiņas no augšas es viņai varēju ar drošu sirdsapziņu teikt, ka viņa ir on her own, jo mamma tur vienkārši neko neredz.
(Also, mamma slepus palūrēja uz burtiņu figņām no tuvākas distances un nenormāli sašūmējās - tur tak cipari arī ir, bļ!!! un daudz!!! a acu ārsti vislaik "kas tas par burtu, kas tas par burtu". 4 nav burts!!!)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |