|
Marts 8., 2006
 | 08:22 - par ciešanām - vēlreiz
Nu labi, pastāv ciešanas, kuras manās acīs ir attaisnojamas, neegoistiskas, drusku varbūt pat svētas.
Ciešanas par to, ka tu redzi pasaulē kādu milzīgu, prātam neaptveramu un mokošu kļūdu, un apjaut vai apzinies, ka šo kļūdu ir iespējams labot un pat vari piedāvāt variantus, kā,
bet esi pārāk vājš, gļēvs un ar pārāk maz ticības, lai to darītu.
Tu spēj atrast bezgalīgi daudz attaisnojumu tam, ka neko nedari, esi pietiekami gudrs, lai apjēgtu, ka tie ir tikai attaisnojumi, pietiekami paškritisks, lai uzskatītu sevi par vārguli, un pietiekami jūtīgs, lai neaizmirstu ne šo lielo nepareizību pasaulē, ne arī savu nepiedodamo atteikšanos no rīcības.
Šķiet, mokošākais šajās ciešanās ir fakts, ka tās nav kolektīvās ciešanas, kur vesels bars ļautiņu var sacensties stilīgākā raudāšanā; tās ir ciešanas, kuras neviens ar tevi nedalīs - vai nu tāpēc, ka patiešām neredz šo kļūdu pasaulē, šo risinājuma iespēju (un tu piedevām vēl pārdzīvo, ka esi naivs muļķis, ja kaut ko vispār ņemies), vai arī tāpēc, ka redz vai vismaz kādreiz ir redzējis, bet jau pirms kāda laika paspējis aizvērt acis, atrast kādu savu personisko izeju no situācijas vai, galu galā, sācis kaut ko darīt lietas labā.
|
 | 10:38 - īsa piezīme pēc Dienas pāršķirstīšanas
Ja Satori projekta mērķis būtu pierādīt, ka rakstnieks ir "tāds pats cilvēks kā visi", nevis "svētā govs", tad portālā vajadzētu publiskot tikai piecu ne-rakstošu, nekad-ne-rakstījušu un rakstīt-neplānojušu cilvēku dienasgrāmatas.
Bet, no otras puses, liekuļota pazemība ir tikai kārtējā īpašība, ar ko rakstnieks neatšķiras no citiem cilvēkiem. Tikai nez vai būs daudzi, kas to sapratīs.
|
|
|
|