Janvāris 6., 2005

17:14 Reku, vakar aizdomājos par atbildību savu draugu priekšā. Un par atbildību par saviem draugiem. Jo - no vienas puses - ir tā, ka, ja mans draugs rīkojas kļūdaini vai klaji riebīgi, man taču nav nekādu tiesību mēģināt iegrozīt viņam smadzenes pareizā vietā. Tāpat kā man nav tiesību grozīt neviena cita smadzenes, bet ar draugiem vēl jo mazāk, jo draudzība - tas nozīmē uzticēšanos, tas nozīmē (mazliet) vieglāku ievainojamību, tas nozīmē, ka cilvēkam varētu būt svarīgs mans viedoklis. Vairāk, nekā garāmejošajiem cilvēkiem ir svarīgs vienam otra viedoklis. Bet - no otras puses - tas, kam es ilgu laiku neticēju, nē, vēl joprojām neticu, tā jocīgā īpašību un attieksmju projekcija, ko ļaudis veic. Iedoma, ka es esmu tāda pati kā mani draugi, ka es līdzinos viņiem attieksmē pret tiem vai citiem cilvēkiem, tām vai citām parādībām. Es jau teiktu, ka pilnīgi absurda koncepcija, bet ko gan es varu zināt? Ja draudzība ir savstarpējas uzticēšanās un nevilšas, vieglas, bet sajūtamas ietekmes saites, tad varbūt tiešām ir tā, ka mēs ar draugiem apmaināmies sajūtām, attieksmēm, viedokļiem un dzīves uzskatiem, un beigu galā tiešām sākam līdzināties viens otram? Attiecībā uz dažiem eksemplāriem tas būtu diezgan briesmīgi - t.i., gan tas, ja es kļūtu līdzīga viņam, gan tas, ka viņš sāktu līdzināties man.

(man šķiet, ir tā...)

21:51 ja pieņem, ka eksistē divi pretēji pasaules modeļi, un tu dzīvo vienā no tiem, un šie modeļi ir balstīti uz vienkāršu pretstatu principa (kā jau tas mēdz būt pretējiem modeļiem): Dievs ir/nav, brīva griba pastāv/nepastāv, pasaule ir reāla/iluzora, vai arī vienkāršāk: es esmu labs/slikts cilvēks, viņš/-a mani mīl/nemīl, es varu/nevaru sasniegt savus mērķus, un, ja tev būtu daudz pārliecinošu pierādījumu par labu pasaules modelim A, kamēr tu dzīvo un visu savu eksistenci balsti pasaules modelī B, ko tu darītu? vai tu pieņemtu kā patiesu pasaules modeli A (kurš ir pārliecinošāks, bet sagrauj tavu līdzšinējo dzīvi lauskās), vai arī izmisīgi mēģinātu pielāgot pasaules modeli B līdz tādai pakāpei, ka tas kaut cik iekļautu esošos pierādījumus, bet vairs nebūtu īpaši pārliecinošs? baidos, ka es nodarbotos (nodarbojos) ar modeļa B pielāgošanu līdz bezjēdzībai. vismaz ciktāl runa ir par tām pamatidejām, kas ir manas šībrīža aktualitātes, pārējās, protams, var mainīt pēc patikšanas. lai arī ir jau vēl trešā versija: apzināties, ka patiess ir modelis A (kuram ir vairāk pierādījumu), bet dzīvot atbilstoši modelim B (kas piešķir tavai eksistencei jēgu). dubultdoma, mokoša eksistence, bet toties saglabā ilūziju, ka esi patiess pret sevi. (ja nu tava pasaules modeļa pamatos ir doma, ka tu esi patiess pret sevi; bet varbūt reālāks un pierādāmāks ir modelis, kurā patiesums pret sevi nav iespējams?)

(12 teica | man šķiet, ir tā...)

22:14 blēņojos, blame kat( testiņš )

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi