Augusts 9., 2003

07:38 - literāti: nekad viņiem nav labi :/ pirms dažām dienām pabeidzu garstāstu, ar kuru biju dzīvojusi kādus divus mēnešus, pat vairāk, ja ierēķina arī laiku, kurā es tam gatavojos. vakar sajutos skumīgi. nav pie kā piedomāt pirms aizmigšanas, nav par ko galvu palauzīt. nav uz ko novelt vainu par problēmām personiskajā dzīvē. tāda sajūta, it kā labi draugi, mana "kompānija" būtu aizbraukuši garā ceļojumā, un nav pat zināms, vai brauks atpakaļ un, ja atbrauks, vai tad mums vēl būs par ko runāt. laikam nekad agrāk neesmu ielaidusi savu darbu varoņus tik dziļi sevī. tā atsvešinātība bija nepieciešama, lai rakstītu tā, kā man liekas "labi", bet šobrīd, kad man nav tik svarīgi rakstīt "labi", atnāk pavisam cita veida pieredze.

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

08:23 Man ir daudz paziņu, daudz interesantu, aizraujošu, sirsnīgu un mīlamu cilvēku to vidū, bet tikai daži draugi. Tie, kuros es varu klausīties un smaidīt, nejūtot nepieciešamību būt lietas kursā par to, par ko viņi runā. Tie, kuriem es varu pateikt kaut ko tādu kā "es rakstu slikti", un saņemt godīgu un adekvātu atbildi. Tie, kuriem es varu uzdot muļķīgus jautājumus iz sērijas "ar kuru roku tu onanē?" un saņemt godīgu un adekvātu atbildi. Tie, ar kuriem runājot, ir gandrīz neiespējami (vismaz man līdz šim nav izdevies) pateikt kaut ko tādu, kas šīs attiecības sabojātu. Un viņiem arī neizdodas. Principā tas ir kā laulība. Vai vismaz kā, manuprāt, būtu jābūt laulībai. Ka nav iespējams "sastrīdēties un pašķirties", ka pašķiršanās notiek tā, kā šķiras planētas - attālinoties pa savu orbītu, mainoties un augot, kādā brīdī saprotot, ka katrs savā privātajā ceļojumā aizgājis prom no otra. Un pat tad ir iespējams rakstīt vēstules. "Es esmu Argentīnā, kur esi tu?" - "Es nezinu, kas ir Argentīna, nekad neesmu par to dzirdējis, bet man patīk šis vārds. Es pats tev rakstu un Libānas." - "Un kā tur, Libānā? Nesnieg?"

(man šķiet, ir tā...)

09:29 - pareizrakstība... kā tad īsti ir pareizi - narcisms vai narcisisms?

(10 teica | man šķiet, ir tā...)

09:56 - vēl viens fragmenc Uzrakstīju šito un sapratu, ka ienīstu sevi tik dziļi, patiesi un tīri, kā diez vai mani kāds cits varētu ienīst. Un pamatoti. Šajā ziņā cilvēka naids pret sevi ir visspēcīgākais, jo tas ir pamatots un nesaudzīgs. ( ... tālāk ... )

(2 teica | man šķiet, ir tā...)

10:36 - festivāls braucu tomēr uz Undīni. Rīgā domāju būt kādos trijos. Kāds cits arī brauks uz turieni (ar mikriņu, vēlams) ap šo laiku? vēl kādi ieteikumi? moš ir nolasījies Undīnes Bars?

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

11:07 - mietpilsoņu ģimenītes aina: dārgais lūr uz mani no kastes apakšas un atkārto: "Es tevi izspiegoju! Tu mani neredzi, bet es tevi redzu!" un bērns šodien atrada prezervatīvu paciņu un sāka košļāt. laikam māsiņu grib.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

12:16 - ja nemaldos, Rainis? Viens gans nomira, citi gani raudāja, Cūka raka dobīti augstajā kalnā. Dzeguze zvanīja līkajā bērzā., Dzenis kala krustu sausajā eglē. Sīki mazi putniņi pātarus skaitīja, Lielais dundurs sprediķi sacīj`. Zīle nesa vēsti tēvami, mātei, Kaza kāpa debesīs Dievami sūdzēt.

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

12:25 ahhh. mani sīkie prieciņi. braucam uz undīni, uz undīni, uz undīni. un labi strādājas / pārdrukājas tas pabeigtais gabals /.

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi