Oktobris 14., 2003
honeybee | 00:23 jā, un vēl es šodien izdomāju, ka gribu uzrakstīt tip monogrāfiju. vai vismaz garu un daudzaptverošu tekstu par esamības nerealitātes apziņu dažādās kultūrās. tāpēc, ka lasu Eliadi. tāpēc, ka Eliade raksta par to, ka (ja es pareizi saprotu/atceros) pirmatnējam cilvēkam profānais laiks buja ne-reāls, ne-būtisks, nejaušs. atšķirībā no sakrālā laika (svētkiem/rituāliem/hvz kā vēl), kurš bija īsts un pareizs, mūžīgs un ciklisks. no kā izriet elementārs secinājums: mūsdienu cilvēkam, kurš sakrālo laiku samazinājis līdz minimumam (Ziemassvētki ir kļuvuši par atlaižu svētkiem, Jāņi - par dzertiņu un tamlīdz), līdz ar to ir zaudējis savas esamības realitātes un nepieciešamības izjūtu. zaudējis ticību, ka tas, kas notiek, varētu nebūt nejaušs. nav brīnums, ka šādā situācijā rodas sajūta, ka esamība nav reāla un zūd pati elementārākā ticība sev. un ir izmisīgi jāpierāda sava esamība ar tādiem paziņojumiem kā cogito, ergo sum.
|
Reply
|
|
|
|
Sviesta Ciba |