|
Jūnijs 11., 2020
 | 13:48
Mani vēl arvien dzen vieglā ahujā tās reizes, kad acīmredzami kāda manis daļa ir kaut ko izdomājusi, nu vai gandrīz izdomājusi, bet pietrūkst kaut kāda faktoloģiskā materiāla, lai visu saprastu, un tad izdomā, kā praktiski uzdot to jautājumu un saņemt atbildi un interpretēt etc, vārdsakot, viss kā pie cilvēkiem
Tikai ar to niansi, ka es pati par to neesmu informēta, manis neverbālā/neapzinātā daļa visa tāda "vārdsakot tur ir tāda figņa ka ja tu gribi X tad tev vispirms jāzina vai Y ai nu woshim ilgi jāskaidro un tu tāpat to nesapratīsi, un tā ir darīšanas lieta enīvej, woshim pohuj, rīt redzēsi", kamēr es pati dzeru alu un neko pat nenojaušu
Un tad nākamajā rītā atveru vaļā sava prāta neverbālās daļas dāvaniņu, rekur atbilde uz tavu jautājumu, kuru tu pat nezināji, ka gribēji uzdot, sobstvenno te arī jautājums, voilà, un es tāda visa nu okkk labi paldies I guess?
Kādreiz man tas likās nenormāli biedējoši, tagad vairāk tā kā "nu, nevar jau visu izdomāt, un nevar visu izrunāt, tas ir normāli, ka kaut kādu daļu no visa tu saproti vai nu ar ķermeni, vai interakcijā"
Bet tā ir tik interesanta lieta, ja tā padomā, nu, man pa lielam ir skaidrs, ka mans intelekts strādā labi, lai gan bieži izspēlē tik daudzus gājienus uz priekšu, ka aizmirst, kāds bija reālais šaha galdiņš, bet man nekad nav īsti bijis sajūtas, ka es protu pa īstam darboties ar cilvēkiem, spēlēt to šahu ar reālām figūrām un reāllaikā; bet acīmredzot kāda manis daļa to spēj un pat neslikti (tikai negrib, jo bweh cilvēki, bweh interakcija, kaut kādā mirklī no tā visa paliek tikai un vienīgi nelabi)
// mani arī nenormāli sajūsmina tas, ka acīmredzami man ir kaut kāds pareizas valodas lietošanas limits, kas ir izsmelts pilnībā
|
Comments:
Ak dieniņ cik skaisti pateici, jā, kaut kā tā ir, arī man. Bet es tik tālu neesmu tikusi to noformulējot, tikai līdz atziņai, ka prokrastinācija kā tāda ir ilūzija un nepastāv. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}