Marts 1., 2020
honeybee | 09:50 Pieņemsim, ka mīlestība esenciāli ir iekāre, kurai pielikts liels dvēseles darbs, lai to pārveidotu par kaut ko citu (čau, Freid); - nemīlēt kļūst aš budistiski (bet tbh es arī tiešām nevaru iztēloties tādu trū budistu briesmīgi mīlam) - jāatgriežas atpakaļ pie problēmas saknes, proti, pie iekāres - pie gribas, kas ir tas, kas es esmu (čau, Šopenhauer) un kamdēļ es tomēr neesmu un gan jau arī nebūšu nekāds sūda budists - un pie tā, ka tas viss ir nevis bulta, bet upe
Tb jautājums nav īsti par to, ko (vai kuru) es gribu, right? Jautājums ir par mani un to, kas es esmu, un kas ir nākamais ūdenskritums vai krāce
Un, protams, upe jau nekad (gandrīz nekad) nepamet tās krāces, kurās ir bijusi
|
Reply
|
|
|
|
Sviesta Ciba |