|
Decembris 28., 2018
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 10:19
Reizēm ir tā sajūta, ka tepat, tepat blakus, aiz pavisam plānas realitātes/maģijas kārtiņas, ir cita pasaule, kurā es esmu aizgājusi pa citu ceļu vai kurā ar mani nav notikuši daži laimīgi negadījumi, un es esmu tepat, šai pašā vietā, bet pavisam citāda, klusāka, nelaimīgāka, tālāka no sevis, no cilvēkiem.
Tai sajūtai līdzās ir arī cita sajūta: ka tepat blakus ir cita realitāte, kurā kaut kas ir noticis citādi, un es esmu citāda, priecīgāka, drosmīgāka, dzīvāka, laimīgāka. Pasaule, kurai ir bijis vairāk enerģijas, lai notiktu grūdiens, lai notiktu mazs laimīgs brīnums.
Varbūt - skatoties šādā veidā - ir darbības, kas šajā laika līnijā ir traktējamas kā "kļūdas" vai vismaz "muļķības", bet citā laika līnijā tās ir novedušas pie kaut kā īsta. Varbūt ir dažas tādas darbības, kas ir jāveic nevis tāpēc, ka tās būs veiksmīgas, bet tāpēc, lai radītu šo bifurkācijas punktu, šo alternatīvo pasauli, kurā viss ir citādi. Ja pietiekami daudzās pasaulēs mani es - mēs - piespiežamies realitātes sienai, tad vienā no šīm pasaulēm siena pavērsies un sāksies kaut kas cits; un, jā, visās pārējās vēl arvien būs palikušas tās manas versijas, kam neizdodas, bet būs tā viena, kurā izdevās.
Un ir vērts to darīt, pat ja tu ļoti, ļoti labi zini, ka *tavai* pasaulei pietrūkst enerģijas, lai notiktu mazais, muļķīgais brīnums, tāpat kā tavu pasauli kādreiz izveidoja kāda cita tevis versija, kuras pasaulei pietrūka enerģijas brīnumam, tāpat kā arī viņu izveidoja vēl kādi citi cilvēki kādā citā pasaulē, kurā tevis varbūt nemaz nav.
(Un vēl ir vērts to darīt tāpēc, ka ir tādas dienas, tādi laiki, kad atstarpe starp šīm pasaulēm ir maza mazītiņa, membrāna ir plāna un vibrējoša, un es gandrīz vai varu pastiept roku un pieskarties tai otrai sev, un dabūt zeltainus putekļus uz pirkstu galiem.)
|
Reply
|
|
|