|
Jūnijs 19., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 16:41
vienmēr esmu baidījusies patiesi sasniegt apskaidrību, jo līdz ar to es pazaudētu visus, kurus mīlu. daudz viņu nav (daudz nav to, kurus es mīlu tā, ka pazaudētu pēc apskaidrības sasniegšanas; cilvēkmīlestība "principā" jau paliktu). bet tieši tāpēc.
es, protams, esmu nolēmusi kaut kad to izdarīt, bet vienmēr liekas, ka ne šogad, ne tagad.
tad, kad man būs četrdesmit. tas tāds labs vecums apskaidrības sasniegšanai.
man varētu būt divi trīs "īstie vecumi" - viens no tiem bija ap 14-17 gadu vecumu (vismaz tā daļa, kas man sevī patīk, ir pārceļojusi no tā vecuma un nemaz tik ļoti nav izaugusi), un otrs varētu būt ap 35-40 gadiem. Varbūt vēlāk. Un tad vēl dziļš vecums, kādi 70-75. nez kāpēc liekas, ka šajā vecumā es beidzot būšu gana pieredzējusi, lai uzrakstītu kādu patiesi nemirstīgu romānu. par savu 14-17 gadu vecumu, protams. :)
bet mani 22 ir pilnīgi ne šāds ne tāds vecums, vēl jo vairāk tāpēc, ka man ir bērns; lielākoties sava vecuma ļaužu sabiedrībā es jūtos viņus nodevusi un pāragri aizgājusi pieaugušā cilvēka dzīvē (tas ir tāpat kā es jutos vainīga savu klasesbiedru priekšā par to, ka saprotu matemātiku ātrāk un vieglāk kā viņi), bet starp jaunajām mātēm es jūtos taisni vai nepiedodami jauna un bezatbildīga. bet vaina jau nav citos, vaina ir tur, ka Dieviņš, mani taisīdams, nav mani iztēlojies divdesmitgadīgu. es viņam biju pusaudze, tad pieaugusi & nobriedusi sieviete ar Dzīves Gudrības nastu, tad veca sieviete ar blēdīgu smaidu un kaut ko, kas viņai pašai šķiet normāls & foršs bērnišķīgums, bet viņas bērniem un mazbērniem liekas vecuma marasms. ;)
Dieviņš, protams, ir labāks literāts nekā cilvēki, bet tik un tā man neliekas pamatota doma, ka viņš būtu tik briesmīgi centies un iztēlojies mani katrā mana vecuma posmā.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |