|
Janvāris 7., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 05:05 - vēl joprojām auxti
..un vēl es te tā domāju - kāpēc skaitās šausmīgi nestilīgi būt laimīgam? nemocīties sāpēs un izmisumā (par nelaimīgu mīlestību, par sliktiem vecākiem, par nepareizu dzimšanas gadu, par pasaules netaisnību kā tādu, par dzīves jēgas trūkumu, par garlaicību, par līdzcilvēkiem, par cilvēkiem, kas ir nodarījuši pāri, par... nu, jebko)?
so, un vēl viens jautājums: vai tad, kad es biju nelaimīga, es biju laimīgāka kā tagad? labāka? gudrāka?
jā, labi, pirms kāda laika es visā nopietnībā uzskatīju, ka, ja cilvēks nav nelaimīgs, izmisis un sāpīgs, tad tas nozīmē, ka viņš neko nesaprot... tagad es visā nopietnībā uzskatu, ka cilvēks, arī pilnībā apzinoties to, ka dzīve ir sāpīga un sāpinoša, paturot prātā pirmajā rindkopā minētos (un vēl daudzus citus) iemeslus būt izmisušam un sāpīgam, saprotot tos, kam sāp, tomēr var pamanīties būt laimīgs. nevis aizverot acis uz dzīvi principā, bet atverot acis uz Šo Mirkli, kam piemīt tipiskā Šī Mirkļa Burvība...
vai varbūt es kļūdos?
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |