Maijs 26., 2015
| 11:11 kinestētiķa sapnis: vēla rudens rīts, viss pelēks un drēgns, un zem kājām kraukšķ sarma; gaiss ir dzeļoši vēss, autobusā, kas nevedīs mani uz mājām, ir smacīgi un silti, bet cigarete, ko es izsmēķēju pāris soļus aiz pieturas, ir rūgta. un cilvēkus arī es atceros pēc pieskāriena vairāk nekā pēc sejas.
|
Comments:
+ izrādās, es esmu kinestētiķis
nu, ja tu lielākoties informāciju par pasauli gūsti caur pieskārienu, smaržām, garšām un kustību, tad noteikti :)
protams, ka tādu "tīru" tipu nav
mhm, kā ir "lielākoties", grūti pateikt, neiespējami salīdzināt :)
nuuuu, to jau var just salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem. man, piemēram, vispār ir tāda sajūta, ka es cilvēku nepazīstu, kamēr es neesmu pieskārusies tā cilvēka ādai (kas, protams, nav īpaši sociāli pieņemami + mana pašas panika no tā, ka man nesankcionēti pieskaras, nepalīdz) |
|
|
|
Sviesta Ciba |