| Jurģis un viņa Hēra (aut.: Līga Blaua) |
Jun. 15th, 2009|11:50 am |
"[..] atzīst filozofs Jurģis Liepnieks. Šī saruna ar dzēlīgo intelktuāli, publisko tēlu un mārketinga tehnoloģiju korifeju, kā viņu dēvē, ar kādreizejo lielās politikas taisītāju Liepnieku ir pavisam par ko citu. Arī viņa vizītkarti nerakstīšu, jo tā aizņemtu ļoti daudz vietas un, izlasot, ko Liepnieks savos trīsdesmit septiņos gados ir darījis,nevienu jautājumu no parasto mirstīgo dzīves viņam neuzdrošinātos jautāt."
Bļe vienkārši - vienīgā intervijas tēma drīkstētu būt par ētiku un viņa krimināllietām, jo visādi citādi viņam būtu jābūt diskvalificētam no publiskās aprites (un te atļaušos iebilst Indulgencei, ka stipri šaubos (vai drīzāk - ļoti ceru), ka pēc kāda laika šādi te kadri neizrādīsies dzimtenē nesaprastie Jesajas Berlini). Ja par bērniem - kā šajā konkrētajā citētajā intervijā - tad par to, kādā pozīcijā viņš ar saviem slavas darbiem ir nolicis bērnu attiecībā uz sabiedrību, proti, Hērai nav izvēles tērēt vai netērēt naudu savai izglītībai un dzīvei, nāksies vien apsmērēties ar tēta slavas darbiem un, visdrīzākais, tā arī nekad nesaprast, kur ir problēma (jo neba jau nu viņa savām rokām sūdus vārījusi, un Jurģis ir viņas mīļais labais tētiņš, nevis darba partneris, no kā atbildību prasīt...). Vispār riebjas, ka valstī tiek intervēti divus kursu 'speciālisti', kas ir kļuvuši par miljonāriem un var izdot intelektuāļu žurnālu, kamēr citiem tādiem ir jādomā, kur izraut kaut kadus nieka 60Eur tulkojumiem. Kur metinātājs ar vidusskolas izglītību var kļūt par rīgas mēru nu, likvidējot bērnu kempingu, tā vietā ierīkot privātmāju ar baseinu jūras krastā un teniskortiem. No cietuma iznākušais sludināt, ka jāzus katru dienu sūta viņam atklāsmes un jāt tūkstošiem izmisušu cilvēku, rezultātā kļūstot stāvus bagāts. Pa to laiku topošie un esošie biologi, fiziķi, ķīmiķi un tml. emigrē - viņiem intervijas neviens neprasa un par to, kā ir audzināt bērnus te, arī neprasa
izskatās, ka katrs te pats par sevi, vai ne? Nākamā sērija būs kā āfrikā, kur vienīgā iespēja normāli dzīvot, ir piedzimt vai ieprecēties valdības vīru namā vai arī kļūt par viņu personīgajiem šāvējzeļļiem, es atvainojos, šoferiem. |
|