|
Dec. 6th, 2010|10:40 pm |
esam pasākuši E lasīt priekšā dažādu tautu pasakas un tā ir viena rullīga lieta! no savas bērnības atminu, ka man vismīļākās bija vācu un skandināvu tautu versijas. Lasu tagad e un nevaru beigt brīnīties, cik ļoti citādākas tās izklausās, nekā dzirdētas bērnībā. Esmu vienkārši šokā (pozitīvā, jāteic), cik ļoti vācu pasakās iekšā ir ordnungs, nu, tur likumība, tikumība. Nevis kā latviešu tautas pasakās, kur stāsta galvenā morāle ir kā visus apčakarēt (ganu zēns velnu, kalps kungu, saimnieks dzīvniekus, vieni dzīvnieki otrus dzīvniekus) un aiziet ar lielāku labumu, nekā iegūšanā ieguldīts (puišiem), vai arī kalpot, ziedoties un nekurnēt un beigās saņemt pārāko atalgojumu (meitenēm). vāciem viss citādāk, taisnību pasaku tēli dodas meklēt pie tiesneša, tiesnesis izsniedz dokumentus vai līgumus, ko glabāt un aizmiršanas gadījumā atgādināt tiesnešu nolēmumu, viltība tiek izmantota, lai izkļūtu no draudīgām situācijām, bet pašlabuma gūšanai pielietota viltība tiek sodīta.
diezgan sociāli orientēti tie tautas zemapziņu dzīļu radītie mīti, kur nu latvietis par kādiem tur tiesnešiem varēja ko zināt ... cik kunga kambarī nospēra, tik tās laimes arī bija, un nedaudz labākas - aizkapa - dzīves solījumi no baznīckungu kanceles svētdienās.. |
|