| runāt |
[Mar. 10th, 2009|11:35 am] |
Man vienmēr ir interesējis, kāda nozīme scenārija tapšanā ir dialoga autoriem, jo nav noslēpums, ka dažreiz tas ir atsevišķs cilvēks, kas scenārijā ieraksta veiklus dialogus. Šādā ziņā melnais kino (oriģinālais, nevis tagadējais) ir vnk bauda dialogu pinponga un to ironiskā humora un attapības ziņā. Taču vakar pirms gulētiešanas sanāca nobaudīt arī kaut ko unikālu no mūsdienu daiļrades (brīvi pārlikts latviešu valodā):
Sieva iedod vīram naudu, piesprauž to ar kniepadatu pie krekla, lai nepazaudē un tiek līdz veikalam, kur jānopērk pupiņas.
Sieva - vai tu nopirki puipņas?
Vīrs - (klusums)
S - vai tu nopirki pupiņas, tev vajadzēja tikai nopirkt pupiņas, kur tās ir?
V - atceries, dārgā, kā tu visu laiku esi gribējusi brilianta gredzenu?
S - (sajūsmā iepleš acis un izvaid to sievišķīgo apbrīnas pilno aaaaah)
V - tieši tāpēc es mums nopirku zirgu
S - (sieva šokā)
V - Viņam ir smadzeņu darbības traucējumi, tāpēc dabūju lētāk |
|
|
| Comments: |
Šis ir smieklīgi :)))
Man jau nu ļoti patīk arī Tarantino dialogi. Protams, tie, kuri ir izdevušies.
Man liekas, ka dialodzinieki ir vesela grupa, kuri katrs paņem pa tēlam un mauc role-play režīmā. Nevaru iedomāties, ka viens cilvēks var sadomāt tik daudz nekad nenotikušu sarunu.
Jap. Man bija periods ar Vudija Alena tekstiem. Grūtniecības laikā, kad garastāvoklis mainīgs, depresīvajiem brīžiem pa rokai turēju W.A. Complete Prose un lasīju nelielās devās, lai uzlabotu omu. Bija jāpiespiež sevi nelasit vairāk, kā nepieciešams, jo 9 mēneši ir ilgs laiks un lai šis literārias antidepresants nebeidzas nelaikā. Iedarbojās ar ķīmisku precizitāti :) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}