|
Oct. 26th, 2009|10:01 am |
seko Trīra Antikrista spoileris
tātad, noskatījos Antikristu. Man ir tāda sajūta, ka kaut ko ļoti, ļoti nesaprotu. varbūt jāpieaug un jāpieņemas starpattiecību pieredzē. Jo, redzi, saturs filmai ir gaužām vienkāršs, īstenībā, filma pat varēja nebūt, ja vien cilvēks, kuram vajadzēja sāpju brīdī turēt cita sāpoša cilvēka roku un paļauties uz profesionālu ārstēšanu, nebūtu izvēlējies kļūt par ārstu pats. proti, sūdīga ārsta kļūdas guļ 6 pēdas zem zemes. dievagodavārds es ticu, ja šai sievietei klāt būtu ticis kāds "neitrāls" ārsts, viss būtu kārtībā. lai gan šāds spriedums, protams, ir visai muļ'ķīgs un uzrāda manu, khm khm, stulbumu un ignoranci attiecībā uz režisora ieceri.
Mani vienmēr ir mulsinājušas filmas ar visvisādiem simboliem. Nē, parasti jau ir interesanti, kōdiņš šitāds, kōdiņš tāds, bet šajā konkrētajā gadījumā tas bija tik smalki, ka es ar savu rupjo "o čom vižu o tom poju" attieksmi daudz ko nespēju nolasīt. nē, nu intuitīvā līmenī jā, bet pa lielam laikam esmu pārāk daudz pilsētas un šodienas cilvēks, lai dabas metaforas un simboli spētu manī izsaukt skaidru priekšstatu wtf. Un tādā griezumā kaut kā ļoti samulsu tā 'simboliskā' mesidža priekšā. ka vīrietis, lai arī ik pa brīdim iekrītot dabas valgos (sekss pretēji racionnālajām ārsts-pacients attiecībām, nedefinētas izbailes no dabas parādībām, dzīvības glābšana mēģinot nogalināt etc.) beigu beigās ir tas racionālais dabas sakārtotājs, ar ko viss kļūst harmonijā, kurpretī sieviete iemieso pat ne personu, bet gan tikai mediju primordiālai, stihiskai dabai (ļaunumam?). tāds - watafak - vai tad tas nav ignoranti (maskulīni senili) šādi domāt par sievieti? gala secinājums - man šķiet, ka Trīrs ļoti, ļoti, ļoti ienīst sievietes.
(man ir nelabas aizdomas, ka, skatoties vēlreiz šo filmu (un to es darīšu) tā var izrādīties no tās šlakas, kas jūk pa visām vīlēm laukā, proti, bērns tur ir tikai iegansts, nevienā mirklī filmā nepavīd "es gribu viņu atpakaļ" motīvs, vairāk gan "kā man sadzīvot ar savu/mūsu seksualitāti, kas ir baudas un nāves avots" un šādā brīdī notiek nevis pāreja uz psihoanalītiskiem dziļumiem, bet gan uz sheer kultūras semiotiku, kas, jā jau iepriekš lasāms, man šķita ļoti ignoranti attiecībā uz piedāvāto redzējumu, kas un kāda ir sieviete (tā kā es vēl joprojām esmu svēti pārliecināta, ka tas ir kultūras nosacījums, ka vīriešiem bērnībā tiek iemācitas metodes, kamēr attīstība ātrāk ejošām meitenēm viss tiek atstāts attapības un apķērības ziņā, kas, savukārt, rezultējas 'intuitīvā' un līdz ar to -mistificēšanai-parocīgā redzēšanas un spriešanas veidā. blablabla)). jebkurā gadījumā - man būtu ļoti interesanti, ja Trīrs būtu mēģinājis piedāvāt vīrieša 'dabas' dziļumu preparāciju, pārmaiņas pēc.
lai gan filma ir vienkārši fantastiska. Prelūdija ir psc, skaistākais, ko es esmu redzējusi (iespējams arī mūzikas dēļ, jo lascia ch`io pianga dala pirmo vietu ar Casta diva manā privāto patikšanu topā), tur būtu vajadzīgs par daudz vārdu, lai izstāstītu, arī filma tīra vizuāla poētika (tāpēc asinīs ejakulējošs penis un cacurumi kājās u.tml. supersimboliski momenti bija, manuprāt, nedaudz par parupju priekš kopējā plūduma, bet whatevā.) Domāju, ka skatīšos vēlreiz un palasīšu kultūrvēstures grāmatiņas. |
|