es nezinu, vai jūs kādreiz esat skatījušies Shameless (seriālu par urlām), bet kopš es noskatījos vienu epizodi, man visa Dublina šķiet kā Shameless epizode, it īpaši Lifijas upes dēļotais krasts, kurā vairs sen nav iespējams normāli pasēdēt.

lai gan es pieļauju, ka kenam ir taisnība par to, ka iebraucējiem parasti nav ne māzāk priekšstata par vietējiem urlām un viņu radaros urlas tiek uztvertas kā parasti vietējie, jo ja mēs atceramies pašus pašus pirmsākumus īrijā, tad pirmajā nedēļā mēs ar alni sēdējām uz tiem upes krasta dēļiem katru vakaru un toreiz taču mums arī kaut kādi narkaši uzbāzās, bet man nebūt nelikās, ka mēs tur urlu bariņā.
bet bomži dublinā tomēr ir savairojušies, iespējams, uz iebraucēju rēķina. bet varbūt arī šis ir neprecīzs novērojums, ņemot vērā to, ka pirms 5 gadiem es neapstātos pie restorānu ārdurvjīm un nepētītu ēdienkartes un nestaigātu apkārt ar pusekskluzīviem iepirkumu maisiņiem, kas savukārt sūta noteiktus signālus ubagotāju virzienā.
Dublina, mana Shameless urlu paradīze.

kamēr jūs svinējāt jāņus, es džesikai izdzēru visu salmiakki, ko neviens negribēja dzert, bet es ar lielu sajūsmu

man kaimiņos dzīvo kaut kādi urlas, pēc izskata rumāņi, un viņi uz pilnu klapi klausās trulu mūziku no mašīnas. pa kurieni man iet viņiem iespert?

skatos šīs vasaras golvejas mākslas festivāla programmu un sajūsminos. laikam pirkšu biļetes uz čehova tēvoča vaņas iestudējumu, izraēlas deju performanci Political Mother un tad vēl uz Badly Drawn Boy, kuru es uzskatu par mūzikālās skatuves hailaitu, bet acīmredzami ne pēc organizatoru domām, jo Human League, Džošs Ritters un Rodrigo Y Gabriela iet par gandrīz divreiz dārgākām cenām. Uz Džošu Ritteru es varbūt varētu meģināt ielavīties caur krūmiem, jo arī patīk, vai arī peldēt pāri upei, jo tas notiek uz pussalas.

jā, bet ar manu māsu ir tā, ka es ievedu viņu pie sevis darbā uz brītiņu un visi uz vietas esošie vīrieškārtas kolēģi sakrita viņai pie kājām, un ej nu tagad iestāsti viņiem, ka i'm the smart one in the family un ka skaistums ir pārejošs.

šorīt cēlos piecos no rīta, lai pavadītu māsu uz autobusu, bet pirms es pamodos, es redzēju sapni, ka visā savā neticībā es ieprecos islāmticībā un man ir jāceļas piecos no rīta, lai paspētu uz pirmo rīta lūgšanu.

mani mīl. es esmu kings. sēžu te ar matu ruļļiem uz galvas.
savā 29.ajā dz.dienā es esmu sapratusi, ka no girl next door es esmu palikusi par high maintenance un esmu ļoti apmierināta. jums vispār vajadzētu redzēt manu anti-aging krēmu skapīti.

atcerējos, ka šonakt pēc pusnakts rāda L'Enfant pa TV, mums ir tikai divi kanāli, galīgi sūdi, toties vienā pēc pusnakts rāda labas filmas, sazvērnieki tādi. tad es varētu izplānot visu tā, ka tagad paēdu vistas cepeti, uzrauju svārkus, deviņos ielecu autbusā, pusdesmitos pie māras, izrauju vienu graņonku (vai divas), desmitos esmu on the dancefloor, kustinu gurnus salsas ritmos, pa starpai uzsitu klačiņu ar meitenēm un pāris cuba libres (tikai 5 eiro), pusnaktī lecu karietē un 12.20 būšu taisni kā laikā uz filmas sākumu, izklausās pēc plāna.

es te tik maz rakstu cerībā, ka jūs domāsiet, ka man ir pārāk interesanta dzīve, lai man vēl atliktu laika te rakstīt, nevis to, ka patiesībā visa mana dzīve ir vienmuļa rutīna, kurai pa vidu es esmu pazaudējusi spēju pat normāli izteikties.

aizvakar paraugu izpārdošanā ieguvu savā īpašumā džemperi ar savu portretu. tā kā tas ir bezzīmola džemperis, es ceru, ka tas ir tikai fabrikas paraugs, kuru neviens nekur citur pēc tam neražos un es būšu vienīgā šāda sava portreta džempera īpašniece.

turpinot par manu attiecību dilemmu, es tomēr gribu kļūt par Volšas kundzi, nevis kaut kādu tur misiz Skapatičio vai kaut ko tamlīdzīgu. nē, es nemaz nezinu itāļa uzvārdu, bet skapatičio bija vienīgais itāļu uzvārds, kas man ienāca prātā, izņemot tur ramacoti, protams, kas likās pārāk nodrāzti.
bet attiecībā uz uzvārdiem, mēs, kā jau moderni jaunieši, iepazīstamies ar vārdiem un nikneimiem, pēc kā seko visi blogspoti un maispeisi.

vakar pieķēru sevi pie domas, ka eju pa pilsētu un ar acīm meklēju itāli. vienreiz man jau tā bija, kad mācījos valmierā, un katru reizi, iebraucot rīgā, meklēju andreju. un tā arī nekad, nekad viņu neatradu. tikai tad, kad andrejs pārgāja, es viņu diezgan bieži sāku satikt visādos rīgas stūros.

pietika divus mēnešus pa kaktiem raudāt, tagad man ir sirmu matu uzbrukums

bet izskatās, ka es tomēr rīt arī varētu netikt mājās. mēģinu saprast, vai prātīgāk būtu palikt uz kontinenta, vai mēģināt aizlidot uz londonu, ja var. un no turienes jau miljons lidojumi uz dažādām īrijas malām, gan jau kāda no lidostām būs vaļā.

savu lieko brīvo dienu pavadīju lieliski, pēc visiem rīta satraukumiem par aviokompāniju un darba apzvanīšanu, pusdienas paēdu lieliskā kompānijā glaunā, jaunatvērtā luksemburgas suši bārā un visu pārējo pēcpusdienu luksemburgas muzejā. visā visumā nekas īpašs, savukārt tur bija beļģu mākslinieka Džeimsa Ensora izstāde.
Lūk, jums anarhisms mākslā.

vispār visi šitie ārpus kārtas notikumi ir ārkārtīgi svētīgi, jo atrauj manas domas no itāļa

Yeah, manas brīvdienas turpinās. Rītdienas lidojums ir pilns, mani pārcēla uz ceturtdienu. super duper, man ir viena neplānota brīva diena no darba :)

šodien es pilnīgi noteikti netieku uz īriju. vot dura, vajadzēja vakar norezervēt biļeti uz rītdienu, kamēr vēl bija pa 30 eiro, a tagad jau pāri 200. bet neko, neko, šobrīd gaidu, kad atvērsies RYanair tel.līnijas, lai pārbukotu lidojumu uz rītdienu, cik noprotu, tad nekas nav jāpiemaksā, ja vien ir vietas lidmašīnā. a ja nē, tad būšu ieguvusi pāris brīvdienas vairāk un ceturtdien neiešu uz darbu.

lai dzīvo vulkāns! rīt varu netikt atpakaļ uz īriju.

tabulē vispār, piemēram, garšoja pēc latvijas vasaras salātiem, kādus visu manu bērnību mamma spieda ēst katru dienu pie kartupeļiem (jo gaļa bija retums), lai uzkrātu vitamīnus ziemai.
lai gan man ir aizdomas, ka tas nebija kaut kāds īstais tabulē, jo tos miežu vai kviešu graudus vai ko viņi tur liek, vispār varēja knapi saskatīt un visa tā masa bija pārsvarā zaļa.