es cenšos izmēzt dzīvokli no nevajadzīgajām mantām un man vienkārši nesanāk. es vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri māk kaut ko sakārtot. man trūkst kaut kādu elementāru spēju visu tā pa plauktiņiem, i mean, kas attiecas tieši uz manām lietām. visur, kur man maksā algu, man pēkšņi uzrodas super duper zelta rokas, bet kad tas pats jādara pašai priekš sevis, man kaut kur izkrīt skrūvīte un es pēkšņi nesaprotu, kas man jādara.

man pirmdien/otrdien jāpārvācas no trīsistabu dzīvokļa uz dubultistabu mājā un es nezinu, ar ko sākt. tas ir, es esmu jau sākusi un izmetusi ārā eglīti (plastmasas, ne īsto), eglīšu rotājumus, 2006.-2010.gadu Santas, Unas, Pastaigas un Sestdienu pielikumus, Chinese take-away menus, pludmales paklājiņu un pludmales somu, kaut kādus rozā dārza piederumus, divas spēļu pistoles, kaudzi papīru, bezgaumīgas kreļļu virtenes un vēl visādus nenosakāmas izcelsmes nieciņus, bet man joprojām neizskatās, ka te būtu mazāk mantu.

es laikam esmu tizla un man nāk virsū panika.

aizvakar strasbūra, vakar māstrihta, šodien luksemburga un priekšā vēl 15 dienas atvaļinājuma.
starp citu līst. līst katru dienu no mana atbraukšanas brīža.

-how many times do you fly a year? in a plane, you know
-i'd say 4
-and how many times do you drive in a car?
-how am i supposed to know that? what is it? are you calculating my carbon emissions?
-gosh, you are so european. i'm calculating your death possibility.

šodien varu svinēt 3 gadus savā tagadējā amatā. nevaru izlemt, vai jums vajadzētu mani apsveikt vai drīzāk just nožēlu.

pēc pēdējā ieraksta izdarīšanas, nospļāvos un ieliku tašā savu bikini un dvieli ar domu, ka ja es te labu laiku gaidīšu, es tā arī nekad netikšu pie peldēšanās. aizminos uz pilsētu, kaut kā domāju, braukt, nebraukt uz pludmali, visu laiku līņāja, es tā kā gaidīju, kad pārstās, iegāju vienā veikalā, iegāju otrā. beigās nopirku Topšopā melnas lakādas špiļkas ar zelta ķēdi ap potīti un izdomāju braukt mājās. atpakaļceļā izmirku līdz ādai, nevajadzēja nemaz ar nekādu bikini un pludmali.

principā dzīve īrijā ir šāda. tu ievācies dzīvot rietumu krastā, līcī pie okeāna, tu sapņo par lieliskām vasarām - pludmale, saule, atspirdzinoši kokteiļi vienā rokā, sieviešu žurnāli otrā, dzīve ir lieliska.

pienāk aprīlis/maijs, pirmās karstās dienas, apmēram mēnesi nelīst, tev liekas, ka dzīvē nevar neko vairāk vēlēties, vasara ir sākusies, lavierējot starp darba dienām, tev izdodas 2-3 dienas pavadīt pludmalē, atspirdzinoši kokteiļi vienā rokā, sieviešu žurnāli otrā, dzīve ir brīnišķīga. tu sapņo par lielisko vasaru.

pienāk aprīļa/maija beigas un sāk līt. un līst katru dienu. un ja nelīst, tad tāpat ir auksti. tu lasi par karstuma vilni, kas veļas pāri eiropai, tu lasi cibu par kaķīšiem, kas katru dienu meklē patvērumu uz flīzēm, vannā vai saimnieču mitrajiem palagiem, un tu nevari saprast, kāpēc tas karstuma vilnis nevar pārvelties šejienei pāri.

un tad pienāk viena saulaina diena un tu ej uz darbu un priecājies, ka tev rīt ir atkal brīvs un ārā beidzot spīd saule. un nākamajā rītā tu piecelies, atver aizkarus un saproti, ka varbūt beidzot jāsakārto māja.

man liekas, ka tikai šeit tā var notikt, ka cilvēki saka, ka viņiem negaršo ķirši, bet viņi nekad mūžā ķiršus nav pagaršojuši. Savu nepatiku pret ķiršiem viņi pamato ar to, ka viņiem negaršo Cherry Cola un konfektes ar ķiršu garšu.

piektdien pirmo reizi biju sērfot un tas nogurums pēc tam uz pāris dienām ir tāds kaifs. man joprojām sāp visi iespējamie ķermeņa augšdaļas muskuļi. tas ir kaut kāds maģiskais moments, kad tev pirmo reizi izdodas uztvert vilni īstajā brīdī, kaut vai tikai uz vēdera slīdot baigākajā ātrumā uz priekšu. un vēl man ir nedaudz žēl, ka man nav mašīnas (vai drīzāk, ka es baidos braukt), citādi es brauktu uz okeānu katrā iespējamajā brīvdienā.
vēl es dabūju ar svešu dēli pa ausi (iesācēju pludmale, bļe) un no ūdens izsteberēju puszila, bet tas viss bija to vērts. Tas viss bija to vērts!

starp citu, džošu ritteru iesildīja Cathy Davey un viņa jau ir paspējusi kļūt par manu personīgo superzvaigznīti, un ja es būtu džeks, es vēl piedevām būtu head over heels.

http://www.youtube.com/watch?v=jiyRGoXPkO8&feature=related

labā ziņa. džoša rittera koncertā satiku itāli.
sliktā ziņa. viņš bija kopā ar blondīni.

es ciešu no stresa. es ciešu no stresa.

mans stress izpaužas tā, ka pēc šausmīgi ilgām darba dienām es naktīs nevaru aizmigt.
vakar es nevarēju aizmigt, jo nespēju nedomāt par savu 30.dzimšanas dienu, kas būs pēc 10 mēnešiem un par to, kā es gribētu to nosvinēt stilā un kā man gribētos Vivjenas Vestvudas emeraldzaļo drapēriju kleitu. Es esmu apsēsta ar kleitām, tas rada stresu. Pēdējās trīs dienas es pusdienu pārtraukumos staigāju pa sava šopingcentra veikaliem un piemēru kleitas, jo tagad notiek izpārdošanas. Stress ir no tā, ka man gribas pirkt kleitas, bet man viņu ir jau tik daudz, ka nav vairs kur glabāt.

Pēc mēneša man vajadzēs pārvākties un man ir tik daudz mantu, kas es nezinu, ko iesākt. Tas man rada stresu. Apmēram 2/3 savu drēbju es varētu salikt lielos miskastes maisos un atstāt pie durvīm ar labdarības organizāciju uzlīmēm, bet man neceļas rokas, es pārāk mīlu savas kleitas.

patiesībā mans dienas galvenais notikums bija tas, kā mēs pusstundu vērojām skudru ceļus

es laikam nekad mūžā nelasītu savus pēdējos divus ierakstus, ja tos būtu uzrakstījis kāds cits. visiem garajie ierakstiem es skroļļoju pāri

vakar savukārt es kļūdas pēc biju uz īru filmas Sensation debiju, jo es patiesībā gāju uz argentīniešu El Secreto del sos Ojos, bet es Kenam liku nopirkt biļeti uz filmu, kuru rāda teātrī pulkst 21.00, un tur savukārt rādīja Sensation, kura arī bija lieliska, neskatoties uz to, ka viņš man nopirka pēdējo biļeti un mana sēdvieta atradās balkona pašā sānā, kur es neredzēju apmēram ceturtdaļu no ekrāna labā stūra un manu centrālo redzesloku aizēnoja kaut kāds nevajadzīgs metāla veidojums uz balkona malas.

vakars gan bija lielisks, jo pēc filmas es uzskrēju virsū nesenam paziņam Vinnijam, ar kuru es pie teātra ārdurvīm pēc tam nopļāpāju apmēram stundu, viņam smēķējot un man gaidot, kamēr pārstās līt lietus, kurš tā arī nekad nepārstāja. Bet mums tur tā blakus stāvēja Brendans Glīsons (kurš spēlēja In Bruges to otru džeku, kas nav Kolins Farels). Vinnijs smējās, ka viņš ir atnācis uz filmu paberzēt pleciņus gar dažādiem filmu aktieriem, jo viņam ir radusies šī lieliskā izdevība tikt iepazīstinātam kino pārstāvju vidū, jo viņa drauga māsa bija viena no svarīgākajām otrā plāna aktrisēm šajā filmā.

es savukārt netiku iepazīstināta ar daiļām aktrisēm, toties aizrunāju Vinnija istabu no augusta, kad viņš vāksies atpakaļ uz Dublinu un man būs vajadzīga jauna mājas vieta un mēs sarunājām, ka iespējams pēc trim nedēļām kopīgi brauksim uz Healy festu, kurā spēlē mūsu kopējo draugu grupa.

šodien beidzās Golvejas filmu festivāls un es šorīt biju uz nenormāli krutu pasākumu, kurā no 100 pieteikumiem 5 izvirzītie scenārija ideju autori prezentēja savas filmu idejas kino industriju pārstāvjiem. es nezinu, kurš uzvarēja, bet no tām 5 iedomu idejām es gribu redzēt divas.

pirmā no tām ir sieviešu roadtrip komēdija par 5 pieaugušām sievietēm (in their late 20ies), kuras no Korkas brauc uz Dublinu uz Take That re-union koncertu Kroukparkas stadionā (Take That road to the Croke Park) ar domu: and what could possibly go wrong? Scenārija autore bija vienīgā sieviete šo 5 pretendentu starpā, bet viņai bija absolūti labākā prezentācija ar perfektu iekļaušanos laikā un zāle smējās ik pa 10 sekundēm.

otrā no idejām savukārt ir filma īru valodā film noir žanrā par vīrieti īrijas lauku vientulībā, kas vienu dienu atrod jaunas sievietes līķi savā kartupeļu laukā un kurš nevis izsauc policiju, bet atnes līķi mājās un savā vientulības delīrijā sāk ar šo sievieti runāt īriski un viņa viņam atbild un liek viņam atrast viņas slepkavu. es gan domāju, ka visa tā īru valodas iepīšana šajā scenārijā ir pilnīgi lieka un filmas ideja neko nezaudētu no tā, ka viss notiktu angliski, bet iespējams, ka autors to aiz aprēķina, lai piesaistītu kaut kādu īru valodas entuziastus un visādu nacionālistu fondu naudu. nosaukums arī bija kaut kāds īriskais, kas angliski tulkojās kā Dumped.

uz uzvarētāju paziņošanu es neaizgāju, bet es būtu ļoti pārsteigta, ja neuzvarētu viena no šīm divām. es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti lietderīgi pavadītas man likās tās divas stundas, klausoties šos scenārijus.

tas viss gan aiz tā, ka pirms diviem gadiem es gribēju pieteikt savu scenārija ideju šajā konkursā, bet man nebija idejas, un pirms gada man bija ideja, savukārt es aizmirsu, ka notiek šāds konkurss. bet šogad es saprotu, cik maz es zinu par kino industriju un scenāriju rakstīšanu, tāpēc uzskatīsim šo par nelielu izpēti and fingers crossed.

es ļoti ceru, ka kādreiz pienāks diena, kad es saņemšos un pārstāšu lietot internetu izklaides nolūkos

sekojot īmeilam no sen zaudēta mīļākā, kuru agrāk kaut kādu manu iekšējo bioķīmisko procesu rezultātā es uzskatīju par savu ideālo vīrieti, kurš tagad sūdzas, ka šķiras no savas otrās sievas, jo šķiet, ka viņš nav radīts ilgstošām attiecībām, jo visas sievietes vēlas materiālas lietas un vīrieti, kurš tās piegādā, līdz brīdim, kamēr viņas zaudē interesi, savam attaisnojam es gribēju teikt, ka man nav vajadzīgs vīrietis, kurš man piegādā materiālas lietas, ka es pati esmu diezgan pašpietiekama un ka es pati spēju sev sāgādāt lietas, kas man ir nepieciešamas un lietas, kas man ir mazāk vajadzīgas, bet drīzāk manas mazās kaprīzes.

tomēr es sapratu arī to, ka tā nav tikai sieviešu vaina. Tas ir sabiedrības spiediens sievietēm vēlēties tādu vīrieti, kas viņām piegādā materiālas lietas, vai gan citādi es justos tā it kā man visu laiku nākas aizstāvēt savas tiesības saieties ar vīriešiem, kurus mans boss uzskata par sabiedrības deģenerātiem. screw you all.

man tikai nesen pieleca, ka visi tie spāņu jejejeje un jajajaja komentāri publiskos forumos, nav nekādi yeah yeah yeah un jā jā jā, bet gan hehehe un hahaha

es atnāku mājās, bet te kaut kas smird. nu labi, mazums, kenam atbraukuši divi draugi/nedraugi, drīzāk tādi pusdraugi, vakar iedzēruši, šodien noteikti kaut ko šmorējuši, nevar īsti saprast, bet tad es iegāju vienā no viesu istabām un tur ir tāda smaka, ka man gribas iet uzreiz ārā un man ir bail, ka tur varbūt ir kaut kāds trainspottinga variants ar piekakātu gultu, bet man ir bail iet tuvāk pārbaudīt tos palagus.