..'Varbūt es gribēju patēlot viltnieku, parādīt, ka arī man ir sava dzīve, darīšanas, neatkarība, bet katrā ziņā es nepanācu vajadzīgo efektu, šis jaunums viņu nekādi nesatrauca un neizsita no sliedēm, viņa tikai noteica - Labs ir. - un viss. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka mana rīcība, bija pilnīgi bezjēdzīga un, ka es sāku uzvesties kā vecs, nāvīgi ievainots dzīvnieks, kas mētājas uz visām pusēm, atduras pret visiem šķēršļiem, krīt un ceļas, trako aizvien niknāk, zaudē spēkus un prātu, reibstot no paša asiņu garšas.'

'.. Uzreiz sapratu, ka viņa mīl ****, tas bija skaidrāks par skaidru, tomēr vairāk par visu viņa gluži vienkārši /mīl/. mīlēt bija viņai raksturīgi, tāpat kā govij ir raksturīgi gremot zāli (vai putnam dziedāt, žurkai - paostīt gaisu). Zaudējusi iepriekšējo saimnieku, viņa gandrīz uzreiz atrada jaunu, un pasaule viņai apkārt atkal atmirdzēja skaidrā pozitīvismā.'