Mēs dzīvojām normālu dzīvi, man zuda iztēle, biju neizlēmīgs, viņa mani sāka nicināt. Es viņu mīlēju, pirms vēl biju viņu iemīlējis, un mīlu arī pēc tam. Es viņu mīlēju nepietiekami pa to laiku. Mēs kādu mīlam tikai tad, kad mūs atstumj vai kad mēs netiekam klāt.
Es būtu varējis viņu mīlēt arī tad, ja viņu nepazītu un ja viņai nepieskartos, pat tad, ja nebūtu ienācis viņas dzīvē. Viss notika manas vainas dēļ: šis stāsts beidzās tāpēc, ka reiz es to uzsāku. Tas ir stāsts par vientuļu vīrieti, kurš grib uzzināt, kas viņš ir un ko viņš te, velns parāvis, dara. Viņš ir iedomājies, ka ir brīvs, iemīlas, atklāj laimi, pēc tam laime aiziet un viņš apjauš, ka ienīst savu brīvību.
Un es vēl domāju, ka F. ir traka! Nekā tamlīdzīga - viņa ir līdzsvarota. Sieviete, kas mani nevar paciest, ir līdzsvarota sieviete. Viņa nevis mani pameta, bet iztukšoja. Nolemju nekad vairs nebūt ne egoists, ne romantiķis. Domāju, ka no manis iznāktu labs dzērājs.
Invictus - Komentāri
Mysterium tremendum et fascinans
Nestandarts (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
heishy) wrote 6. Aprīlis 2011, 00:07
heishy) wrote 6. Aprīlis 2011, 00:07
279.lpp