Back no veco purnu meeting. Vai nu man tā likās, vai nu visi ir uzbarojušies pa šo laiku. Lab, bet ne par to. Es tagad mēģinu šo pēkšņo uzaicinājumu, kaut kā sasaistīt ar savu šī brīža situāciju. Cik ļoti man bija vajadzīgs klausīties citu stāstos, par to, kur viņi ir, ko dara. Lielākā daļa ir tur, kur vēlas būt un jūtas labi. Rezumē? Ir tikai viena dzīve, kuru tu vari sapist - savējā. Un viss ko es zinu, es to negribu pieļaut. Un tas skumjais Rumbiera skatiens..Viņa vienmēr tā ir skatījusies uz mani.

I love my little monster. Varu stāstīt viņam visu, varu bļaut, bet viņš vienmēr skatīties ar to uzticīgo skatienu un nāks čučāt klēpī, lai kāds kaku maiss es nebūtu.