Es sēžu un klausos profesorā un man vnk nebeidz atbalsoties prātā teksts - vai tiešām tas ir man? Viena daļa manis nebeidz gruzīties par visādiem, var teikt, sūdiem. Otra, prātigākā būtībā, zin, ka tie ir sūdi un viss būs kārtībā. Viss, ko es gribu pateikt ir tas, ka es neciešu sevi par to, cik brīžiem mēslains varu būt.
''Nu labi, pūsti arī. Esi tāds kā mans tēvs, kuram ir zelta rokas, bet NEKO negrib darīt.Vnk sāp, ka tu tā runā un izsakies par sevi''. Dabūju ribās šodien. Bet tā jau arī ir, pilnīgi anāls brīžiem varu būt.


Sveiciens Bračkam dzimšanas dienā. Man ir foršākā ģimene ever. Lai arī cik daudz sūdu nav bijis.