I. bija taisnība, pienāks brīdis, kad man uz visu būs tik ļoti pohuj, ka es neko nedarīšu un lai visi domā, ka esmu bedrē iekritis, vai man ir piemetusies neārstējama kaite.
Žetonvakars nāk. Uzaicinājums ar saņemts. Sēriņš nodeva ziņu, ka šodien jātiekās ar ''bijušajiem'' pārrunāt ģēlas vietējā krogā pie alus kausa. Bet vispār dienas pirmā puse waste of time.

Kā tāds iztramdīts lācis no ziemas miega un visi tik bliež, ka jāpierod. vienmēr būs kāds, kas labāk zinās kā būt.

Cold am I
I'm beside myself
Because there's no one else
Have I grown
So blind
Only god could save you
If you knew your way to the light
So fly away
And leave it behind
Just stay awake
There's nowhere to hide

Back no veco purnu meeting. Vai nu man tā likās, vai nu visi ir uzbarojušies pa šo laiku. Lab, bet ne par to. Es tagad mēģinu šo pēkšņo uzaicinājumu, kaut kā sasaistīt ar savu šī brīža situāciju. Cik ļoti man bija vajadzīgs klausīties citu stāstos, par to, kur viņi ir, ko dara. Lielākā daļa ir tur, kur vēlas būt un jūtas labi. Rezumē? Ir tikai viena dzīve, kuru tu vari sapist - savējā. Un viss ko es zinu, es to negribu pieļaut. Un tas skumjais Rumbiera skatiens..Viņa vienmēr tā ir skatījusies uz mani.

I love my little monster. Varu stāstīt viņam visu, varu bļaut, bet viņš vienmēr skatīties ar to uzticīgo skatienu un nāks čučāt klēpī, lai kāds kaku maiss es nebūtu.

- Šuks jau nepīpē [nē draugs, tev nav ne mazāka nojauta]
- Šukam jau noteikti patīk, tas ko viņš šobrīd dara, stāsti! [ēē..]
- Nu, aizsūtiet L. kādu labu dzīves frāzi savā stilā. Šuks piemēram, padomā, tev labi sanāk.

*sigh*