Cilvēks tomēr neattīstās līdz ar vecumu. Raksturs veidojas aptuveni līdz 25g.v, pēc tam, lai arī kā censtos, sevi vairs nepārtaisīsi.
Ja cilvēka galvenie dzīves principi ir izveidojušies jau 15g. vecumā, viņš citu cilvēku acīs izskatās samērā nožēlojami. It kā pats sevi būtu ieslodzījis vieninieka kamerā un savā šaurajā pasaulītē aiz stipras sienas tikai ārdītu sevi dienu no dienas.
Šāda siena acīmredzot ir psihes reakcija uz manas dzīves aprobežotību. Klusums - skaņas izslēgšanās radīts šoks. Nespēja saskatīt apkārtējo - katastrofāla iztēles krīze. īsais psihozes murgs bija pāri, un es atkal atvēru grāmatu. Taču sapratu, ka vairs neesmu spējīgs koncetrēties lasīšanai. Visa mana dzīve bija viens liels ''nekas''. Galīga nulle. Tukšums. ko es esmu radījis pa visu šo laiku? Neko. Vai esmu darījis kādu laimīgu? Nevienu. Vai man kas pieder? Nē. Nav ne ģimenes, ne draugu, ne mājas durvju. Nav arī erekcijas. Un nav, spriežot pēc visa, no šīs dienas arī darba.
Sēžu un dzeru apelsīnu sulu lēnām no pakas. Iešu nomazgāt traukus un varbūt padomāšu par kafiju ar pienu. :) Dzīvojos jau kādas dienas viens, bet trauku kalns tāds ka nu vismaz uz diviem. Un nē, es nemēdzu tos marinēt izlietnē. Tā kā tie nav nekādi aizvakardienas vai kādi, bet šodienas. Un ir tikai pēcpusdiena.
- Izskatās, ka tev tā meitene ir iepatikusies. Bet nav jau ko kautrēties. Tapēc jau tā jaunība ir, lai iemīlētos. Vai tad tā nav? ..Viņa ir laba meitene. Un ļoti uztraucas par tevi. Taču nedrīkst pieļaut, ka mīlestība aiziet par tālu. Tas būtu nepareizi. Man negribējās tev to teikt, bet šīs lietas tev jāsaprot, kā pienākas.
- Kāpēc būtu nepareizi?
- Tāpēc, ka viņa nav spējīga tev atbildēt. Pie tā neviens nav vainīgs. Ne tu, ne viņa. Tā tas pasaulē ir iekārtots. Bet mainīt pasauli, nevienam nav pa spēkam. Tāpat kā upi nepagriezīsi pretējā virzienā.