Atgriezies no Rīga-Stokholma-Rīga brauciena ar vienaudzi ''Izabellu''. Mazāko no Tallink piedāvājumu klāsta, kā secinājās.
Nu ko, paskatījos kā tas izskatās. Protams, tas ir prāmis, tas nav atpūtas kuģis, tas ir jāsaprot. Pie fakta, ka neviens tavas mantas, kabatas un ādu uz otru pusi negriež, vadāt laikam var pēdējo vellu. Tāpēc izskatījās, ka ir tādi, kas burtiski dzīvo un nenokāpj no tā prāmja, jo vandās trennūzenēs un čībās.
Anyway ļoti forši paveicās ar laika apstākļiem. Jau ap rīta pusi paveroties pa iluminatoru ieraugi austošu sauli un pilnīgi skaidru, saulainu laiku, kas pavadīja mūs visu dienu. Brokastojot, skatam pa logu pavērās mazās Zviedrijas saliņas caur kurām jāizlavierē cauri. Skaisti, skaisti, skaisti. Man arī lūdzu vienu tādu ''piparkūku namiņu'' un salas.
Lai nonāktu plānotajos muzejos, bija vien jāsakož zobi un jābrauc sabtrans. Nebija tik briesmīgi, par spīti sestdienai un cilvēku pieblīvējumam. Tā kā līdzi bija divas sīkbūtnes, tad A.Lingrēnas muzejs bija jāapmeklē. Un labi, ka tā, jo atrakcija ar vilcieniņu jau ir ko vērta! Ļoti interesants piegājiens kā sniegt ieskatu par A.Lingrēnas pasakām.
Laika diezgan un paķērām vēl Aquria muzeju. Mazs, kompakts un tīri interesants.
Tagad mazliet sēžu un ēdu sevi par to, ka slaveno Vāsa kuģi Vasa muzejā neiebolīju. Stāsts pietiekoši amizants un kuģis iespaidīgs. [Tātad jābrauc vēlreiz]
Laika joprojām diezgan, ja kājas nesāpētu pilnīgi noteikti varētu izstaigāt vēl un vēl. Bet diemžēl fiziskā forma pievīla un saulīte tik labi sildīja, ka iesviedrēja.
Anyway back on bord ap 17.00 pēc SWE laika kustam atpakaļ. Burvīgs vakars ar visu no tā izrietošo saulrietu un pavisam mierīgo jūru. Līdz ar to nekādas šūpošanās un vemstīšanās netika piedzīvota.
Tā kā uz kuģa nav daudz varianti ,ko iesākt, tad bija jānolaižas līdz ''piedalīties loterijā'' un ''ieraus mazliet'' līmenim. Kuponi bija jāpatērē un jāpagaršo zviedru ražojums Dragon Blood [garšīgs, patika mums asais kanēļa piesitiens] Tā tas laiks pagāja, vēl izejot uz klāja zvaigžņu pielietajā pilnmēness naktī. Iespaidīgi .
Pamošanās jau pie paziņojuma, ka pēc 2h piestājam Rīgā. Mīksti nobortojoties, šturmis, kas iestājas, liek noprast, ka esi mājās. Ja Stokholmā kā piestāji tā nokāpi, tad šeit trapas izmēri neļauj pat diviem cilvēkiem izmainīties, kas rezultējas ar mega rindām un bez elkoņiem te nav ko darīt.

Atgriežos jau jaunajās telpās. Un jāteic, ka tā arī ir, zem piecinieka enerģija ir siltāka un omulīgāka. Pilnīgi automātiski sajūtu to bērnības māju sajūtu un trokšņainību, bet labā nozīmē. Tā kņada iedeva to ''mani dullie radiņi'' sajūtu.
Tas nekas, ka viss tiek pamazām atsvaidzināts un šādas tādas neērtības ir jāpiecieš, tā enerģija jau ir palikusi un iesūkusies sienās.
Viss ir labi.
Mēs zinām.


Ir ierakstīts kāds jauns sākums.