Šobrīd tāda palēlināta sajūta. Laiks it kā velkas. saprotams, tāpēc ka ap mani, pagaidām, nekas daudz nenotiek. Un kad tad ,sanāk, ka mazliet čīkstu par to , bet kad atkal wheel starts to spin , es atkal par kaut ko kunkstu, jo tad ir vai nu stress, vai jāpiepūla smadzenes, vai kā citādi jāpieceļ dirsa no dīvāna.
Am i really that pathetic? negribu. Es nejūtos ērti sevī, tas laikam būtu īstais iemesls.

Bet nav izejas. Jādzīvo ar to kas iedots, jāiemīl, jāatrod potenciāli un galu galā jāizmanto. Kāpēc tas nevarētu būt interesanti. [ iekšējais monologs, lai gan ... kas gan cits šis viss nav bijis, kā tikai tas] There is no one else I rather talk.