Viss ko lasu un redzu - dzemdību ierosināšana un mākslīgā oksitocīna lietošana palielina dzemdes rētas plīsuma risku, savukārt, mazuļa izmēram uz to būtiskas ietekmes nav. Tikmēr ārsts vakar stāsta, ka vajag inducēt jau 39.nedēļā. Visu nakti negulēju, jo nezinu kā tikšu galā ar savu people pleaser teicamnieces sindromu, plus uzņemties reālu atbildību ar lēmumu jomā, kurā izlasīju trīs grāmatiņas.

Man ir jauni trigeri (kas nāk no manis pašas tumsonības, bet labāk vēlāk, nekā nekad).
Viesībās trīsgadnieks norādīja uz kādu priekšmetu ar vidējo pirkstu, ne rādītājpirkstu. Izcēlās baigie smiekli un jautrība, kad uzjautāju omei ar ko tad viens pirksts ir sliktāks par otru, saplaka. Nākamais bija onkulis, kuram katrā ziņā vairākas reizes vajadzēja pateikt, ka ēst saldējumu kopā ar olīvēm ir ļoti fuj, peee, aaaaa, FUJ.
Kā no grāmatas par to, kur rodas tie tviteristi, kuriem baigi sāp citu šorti sporta zālēs un vispār jebkura nobīde no paša uzvilktās normas.

Atnācu uz uzņemšanu kašmira džemperī, sākās visas želejas un duršanas, drusciņ tā kā nobijos par traipiem un nožēloju. Kādā piektajā stundā braukājot ar to gultu šurpu turpu pa izmeklējumiem un daudz laika pavadot vienkārši atklātā gultu telpā ar slimajiem, sapratu, ka džemperis ir tik mīksts un mierinošs, ka otrreiz tomēr nevilktu neko citu. Vienvārdsakot, ja jāņem mirstamā drēbe, tad iesaku kašmiru. Taču cieni sevi beidzot, ja.

Starpcitu, jau kādu laiku šajā ģimenē iecienītākais teiciens ir: "taču cieni sevi"! Tas nozīmē paņemt smuko krūzi, nedzert lētu vīnu, neklausīties sūdus savā galvā. Izturēties pret sevi mājās kā pret ciemiņu - paņemt labāko dvieli, tīru šķīvi, uzreiz saslaucīt aiz sevis. Domāju, tas varētu noderēt ne tikai jaunajai mātei, kura mēnešiem nav izkāpusi no pidžamas un uzsmaidījusi sev, bet arī citiem mājsēdes kareivjiem. Ja nu vēl kādam šis ir nepieciešams - taču cieni sevi beidzot!

Netīšām TV raidījumā dzirdēju stāstu, kas it kā raksturojot lībiešus. Divi brāļi satiekas, sēž pie vaļējas krāsns, skatās ugunī, pēc laika viens nosaka: “tā viš’ i’” un abi atkal šķiras. Pēkšņi atcerējos, ka tieši tādas bija mana tēva attiecības ar viņa tēvu, pasēdēt virtuvē pie krāsns, uzsmēķēt, gandrīz neko nerunāt. Pa vidu gan bija mana mamma, kura uzskata, ka tās nav nekādas attiecības, ka pavisam noteikti ir jārunā. Sapratu, ka vīra ģimenē esmu mans vectēvs, nav saprotams, kāpēc visu laiku jārunā un jāklaigā, viņi runā pāri viens otram un nav neviena kas klausās, bet viņi nesaprot, kas tā par klātbūtni it kā neiesaistoties.

Es vispār te kaut ko rakstu gandrīz katru vakaru, bet nekad nenospiežu update. Vidusskola bija sen, komatus nemāku, nav arī tā, ka būtu kas vērtīgs sakāms, lai koncentrētos uz rediģēšanu, bet negribas arī izskatīties kā vidējām interneta komentētājam sajemas atlajdējam. Tas bija līdz vakardienai, kurā es secināju, ka tās bailes būt parastai bloķē gandrīz jebkuru pašizpausmi, tāpēc lai būtu, kaut vismaz mājsaimnieces pārdomas šajā burvīgajā, burvīgajā interneta aizmirstajā vietā <3

Rit laikam būs cry it out gulētiešana, slīkoņa pēdējais salmiņš.

Es nesapotu, kā vecāki guļ ar saviem mazulīšiem vienā gultā, šorīt burtiski gulēju kā suns saritinājusies kājgalī, kamēr abi kungi zvaigznītēs pa pārējo gultu.

Nekādi nevaru atrast salīdzinājumu fiziskajai pašsajūtai. It kā miesai nebūtu dzīvība, es to vispār nejūtu. Cenšos.

Cenšos rast kādu loģisku izskaidrojumu, kāpēc evolūcija (?) ir paredzējusi šo jaunās mātes miega badu. Es burtiski dilstu gan fiziski, gan mentāli un drusciņ sāku satraukties par savu veselību. Stundas diennaktī kaut kā savācu, jo guļu ar viņu arī pa dienu, bet tas nelīdz. Mēnešiem nav gadījies gulēt ilgāk par trim stundām pēc kārtas un arī tās ir ekskluzīvas. Vienu īsu brīdi viņš gulēja divas reizes gandrīz pa četrām, bet tas bija sen un laikam neplāno atkārtot. Lasu grāmatas, mazliet arī internetu par šo tēmu, bet viss mani dara tikai nelaimīgāku un es nezinu kā sev to racionalizēt, karmisks sods, bļaģ.

Tomēr, lai sevi motivētu, man ir nepieciešami īstermiņa mērķi un robežpunkti, tā kā pandēmija man tos ir atņēmusi, tad es jūtu milzu vēlmi dzert. Man gan tas ir liegts, tāpēc es tikai paskaloju muti ar sarkanvīnu. Kāda jēga, piemēram, nagus novīlēt, tāpat taču nevienu nesatikšu un gandrīz visu var atlikt uz rītdienu. Nav termiņu, nav produktivitātes.
Ja nebūtu bēbis, es no karantīnas iznāktu uzresnējusi ar alkohola pēdām sejā, nesaprotu ko tie sociālie tīkli stāsta par izlasītām grāmatām un ģenerāltīrīšanām, neticu!

Lai arī manā ikdienā nekas nav mainījies, covid man liek gribēt sarkanvīnu un cielaviņu (ar ēdamkaroti, no kastes). Kaut kāda vilkme uz apokalipses dzīrēm.

Pilnīgi nesaistīti šodien nopirku 3kg kafijas (man ir labs dīleris, kuram kauns prasīt vest mazāk, es vienmēr tā daru), bet kaimiņi liftā gan klusi un greizi novērtēja manu alternatīvo iepirkšanās histēriju.
Citādi, ja nu plānojat turpmāk pirkt pārtiku ar piegādi, ziņoju, ka tuvākā Rimi piegāde ir pieejama uz pirmdienas pēcpusdienu, labāk pasūtījumu komplektēt savlaicīgi.

Ar to modi, kura atgriežas ir tā, ka ja esi gana vecs, tad kādu laiku šī brīža aktuālajā trendā esi bijis lohs. Tāpēc ir tiešām grūti būt stilīgai un nejusties kā losei no septītās cē. Tad jau labāk visu mūžu vilkt to modi, ar kuru es biju uz viļņa agrajos divdesmit. Lūk, precīza diagnoze kur rodas nestilīgās mammas. Viņas paliek savosnstilīgajos gados.
Veselīgais variants ir palikt minimālistiski neitrālai un nekam nesekot, bet man nepiestāv melns un balansēt uz tās loses robežas tomēr reizēm ir jautri.

Man ir vienas tādas burvju džinsenītes, kuras uzvelkot pazūd visi apakšgala kompleksi. Katram novēlu tādas džinsenītes.

Topinambūri garšo pēc mīlestības. Tam ir kāds sakars ar bērnības atmiņu kurā ir dārzs un krustmāte, neko plašāk diemžēl neatceros.

Tik ļoti gribas kaut ko darīt un vēl piedzīvot, bet nevar ne nosēdēt, ne nogulēt, ne 20 minūtēs 700 metrus noiet.

Pierakstīšu divas lietas, kurās dzīve mani ir saudzējusi - man nav pilnīgi nekādu emociju pret piena plēvi, kā arī es īsti nezinu kādas ir mēnešreižu sāpes.

Šodien no vieniem līdz pusčetriem (turpinājums sekos?), bet astoņos jāceļas.
Viss ož, viss niez, visi ir slimi, zobi arī izkritīs, pusmiegā operācijas vai jāiet atpakaļ uz darbu. Būtu rītausma, aiztriektu tarakānu armiju miglā, bet vai tikai tikko nesasniedzām brīdi no kura naktis ir garākas par dienu.

Kad man būs labāks noskaņojums, sākšu blogu par grūtnieču vingrošanās dzirdēto.
Pagaidām eksperimentēju un apmeklēju visu, kas notiek ārpus darba laika, es neeju savlaicīgi un ar nevienu nesarunājos, līdz ar to visu, ko esmu dzirdējusi, stāsta sievietes, kuras vada vingrošanu, laikā, kurā es maksāju par vingrošanu.
Sākot ar to, ka šonakt bija saules aptumsums, tādēļ nedrīkst dzert nevienu ūdeni, kas ir pārnakšņojis kādā traukā, turpinot ar zinībām, ka nokāpt no xanax esot vieglāk nekā nokāpt no coca cola, matu pieaudzēšanas aktualitātēm, sasistu telefona ekrānu cenām. Ja par tēmu, tad par to, ka stacionārā pareiza hormonu izdalīšanās nav iespējama un neviena nekad nesajutīs vajadzīgos dabīgos refleksus. Ja sākumā ir aizture pieskarties bērna galvai, tās esot vardarbības sekas, bet vardarbība esot arī konvencionālā ginekologa pieskārieni un reizes, kad kāds tavus mīlestības vārtus nosaucis par čožu.
Pagaidām izskatās, ka dūlu un vecmāšu vadītajām vingrošanām ir ļoti mazs sakars ar vingoršanu, tie vairāk ir tādi ezotērikas pulciņi par maģisko dzīvības enerģiju klēpī, kas vienā gadījumā jau robežojās ar mājdzemdību sektu. Manām muguras un gūžu sāpēm tas nepalīdzēs, būtu smieklīgi, ja nebūtu tik dārgi.

jūs iedomāties nevarat kā es fantazēju, ka uzvelku kādas no savām foršajām džinsu biksēm. tādus cietus, platus džinsus, sabāžu kreklu un eju. vai šortus.
tā tik bija dzīve un kas to būtu domājis, ka var ilgoties pēc tik triviālām lietām.