|
16. Aug 2017|18:25 |
"The near-death and out-of-body phenomena are actually [..] brain that tries desperately to figure out what is happening amid oxygen deprivation. Even when the brain is dying, it refuses to stop generating a narrative. Narrative is so important to survival that it is literally the last thing you give up before becoming a sack of meat."
Diez kas ir tā evolucionārā motivācija, kas liek tērēt pēdējos organisma resursus, lai turpinātu vērpt naratīvu par sevi? Kāpēc organismam neiet berserk modē un/vai vienkārši sākt uztvert pasauli kā krāsu, skaņu un citu sensoro datu sablīvējumu - tā, kā to droši vien uztver zīdaiņi, kuriem trūkst valodas, lai stāstītu sev iekšējo monologu? Vai arī tas ir tikai evolucionāra nejaušība, blakusefekts, nevis kādas evolucionāras optimizācijas tiešs rezultāts?
Atgādināja par dzejoli The Latest Freed Man: To be without a description of to be. |
|