|
24. Jul 2017|13:20 |
Visu attīstību apraksta sigmoīdas, kas maskējas par eksponentēm.
Var, piemēram,x ņemt tādu labi attīstītu jomu kā aeronautika. Ja izveido grafiku, kur uz x ass ir gadi, bet uz y - kopējais būtisko atklājumu skaits, tad sanāktu sigmoīda. Pirms 120 gadiem lidmašīnas nepastāvēja, pirms 100 gadiem bija tās eksotika, bet salīdzinot ar "pirms 50" gadiem fundamentāli mainījies maz kas. Supermanevrējamība, afterburning, stealth? Tie ir uzlabojumi, bet uzlabojumumi ar jau palielu stāžu. Precīzāka lidošana pēc GPS, arvien labāki autopiloti, redundacy rules, sasniegumi crew management - tas vairs nav saistīts ar aeronautiku kā tādu. Jā, tas viss novērš daudzas avārija un padara lidojumu drošību augstāku, nekā jebkad, bet lidošanas ziņā lidmašīnas neko daudz neatšķiras no nedrošajiem 70-tajiem gadiem.
Kur uz progresa līknes ir citas disciplīnas? Zinātne, piemēram? Zinātne, tāpat, kā viss cits nevar progresēt mūžīgi. Piemēram, fizika jau sen ir sigmoīdas beigu posmā - standartmodelis ir palicis būtiski nemainīgs kopš kvarkiem un Higsa publikācijām. 20.gs. pirmā puse bija sigmoīdas vidusdaļa, laiks, kad "second rate physicists could do first rate job". Now even first rate people are struggling. Bioloģija vēl ir līknes vidusdaļā. Datorzinātne - manuprāt, jau pāri tai. Nevar zināt, bet nevar arī izslēgt, ka zinātne vispār tuvojas sigmoīdas galam.
Ko no tā var mācīties? Vajag iet zinātnē tieši šobrīd. Šis nav parasts laiks.
Šis ir laiks, kad zinātne vēl strādā, un tā nestrādās mūžīgi. Kad tā pārstās stādāt, vajadzēt nodarboties ar humanitārajām lietām. Bet šobrīd ne. Žēl, ka man pusaudža vecumā to neviens nepaskaidroja. Fundamentālos atklājumu var izdarīt tikai vienreiz. Nākotnes paaudzes apskaudīs mūs, tāpat kā mēs apskaužam Einšteinu vai kaut vai Dijkstru. Cilvēki dažu desmitu gadu laikā aprakstīja visus vienkāršos algoritmu. Bet izmantos tos visā turpmākajā mūsu pastāvēšanas laikā.
Ko vēl vajag darīt? Jāgatavojas zinātnes galam. Tā, lai mēs to varētu pārciest brīdī, kad tas pienāks. Ja neviens precīzi nezin, kad zinātnei pienāks gals.
1) Pētniecības finansēšana. Zinātnes finansēšana šobrīd ir liela industrija. Bet organizācijas pašneiznīcinās. Brīdī, kad zinātne pārstāj ražot fundamentālas patiesības, finansējums automātiski neapstājas. Rezultāts ir null fields, jomas, kuras nerada nekādus ieguvumus. Viens iemels ir tas, ja tur izmanto zinātnes metodes jomās, kurām tās nav piemērotas. Cits iemesls ir tad, ja joma agrāk ir radījumi kaut kādu atlikumu, bet sevi izsmēlusi. Zinātnes beigas draud masveidā radīt šo, otro, scenāriju.
2) Ekonomika. Finanšu sistēmas balstās uz mītu par mūžīgo pieaugumu. Bet reāls pieaugums procentos var pastāvēt vienīgi tad, ja notiek arī pieaugums reālajā pasaulē. Lietām tajā ir jākļūst labākām vai efektīvākam. Citādi var būt tikai inflācija. Bez reāla naudas vērtības pieauguma kredītus dod kļūst neizdevīgi - uzkrājumi arī saglabā vērtību un ir ar mazāku risku. Savukārt bez ieguldījumiem ekonomikas mašīna salūzt. Tāpēc ekonomisti dievina jaunas tehnoloģijas - tās garantē izaugsmi. Jaunas tehnoloģijas nāk no inovācijām, bet inovācijas - no fundamentālajiem atklājumiem. Kad fundamentālo zināšanu aka būs izsmelta, turpmāk inovācijām paliks tikai sīki strautiņi, balstīti uz ieguvumiem no cultural change un jau zināmā atklāšanu par jaunu. |
|