|
28. Feb 2016|13:35 |
Tagad jau esmu pārcelšanās procesā (uz UK), tāpēc apdomāšu un uzrakstīšu kopiespaidus no Zviedrijas.
Kas patika:
* daba. Cilvēki te atpūšas pie dabas katru nedēļu - skrien un brauc pa mežu, jahto, brauc ar laivām, dzīvo tūristu mājiņās ezeru malās un jūras salās. Sēnes un ogas lasīt gan latvieši ir čaklāki :)
* allemansrätten. Visu iepriekšminēto ir pilnīgi legāli un parasti arī pieņemami darīt pat uz privātīpašnieku zemes. Var pat uzsliet telti. Kur vēl pasaulē ārpus Ziemeļeiropas tā ir?
* drošības sajūta. Izriet no skandināvu savstarpējā respekta pret citiem, niknu suņu un dusmīgu privātīpašnieku trūkuma dēļ (skat. iepriekšējo punktu) un no vispārējās sistēmas sakārtotības.
* cilvēki. Zviedri ir bieži vien nopietni ieinteresēti domāt un rīkoties tā, lai visiem iesaistītajiem būtu labāk. Tas padara viņus caurmērā par man daudz labāk saprotamiem un patīkamākiem cilvēkiem nekā tautieši.
* sistēma. Sistēmas tur bieži vien ir pašoptimizējoša - iesaistītie regulāri savācas un kopīgi apspriež, kā to varētu uzlabot. Metode, kura, protams, strādā tikai iepriekšējā punkta dēļ. Lūk, veids, kādā dzīvot.
* ceļi. Viens ikdienā vislabāk Piemērs tam, kā sakārtotas sistēmas rezultāts izskatās dzīvē. Par spīti tam, ka Zviedrijas ceļiem ir tieši tās pašas problēmas, kas Latvijas - klimats un relatīvi mazais apdzīvotības blīvums - tie ir sakārtoti pat ne tik daudz vienkārši lieliskā, kā tieši labi pārdomātā veidā, pielietojot lielu daudzumu inženierisko triku. Daudziem no šiem trikiem būtiskākais ir nevis līdzekļi, bet zināšanas un vēlme tādus ieviest. Audiālās joslas, maiņu vien/divas joslu ceļi (būtu ideāls risinājums Tallinas šosejai līdz Saulkrastiem), trošu ierobežojumi, līdzens asfalts, žogi gar šosejām. Pilsētās apbrīnojams daudzums koptu veloceliņu.
Lūk, kā nejauši sanāca secīgi aprakstīt punktus tādā virtuous cycle. Viens pozitīvais aspekts noved pie cita: sistēma strādā labi, jo cilvēki tai uzticas, uzticība tiek attaisnota, jo sistēma strādā labi un vēsturiski ir pieņēmusi pareizus likumus, lai tādu stāvokli saglabātu.
Kas nepatika:
* dzīvesvietas problēma. Tas ir dzīvošanai piemērotu planētas Zeme teritoriju tipiskais trūkums - tajās gribētu dzīvot daudz vairāk indivīdu, nekā ir mitekļu. Tādas gribēšanas rezultāts ir iedzīvotāju koncentrācija - mazās pilsētas un ciemati Zviedrijā palēnām mirst tāpat kā Baltijā, bet īpašums vai first hand contract īrei lielāku pilsētu tuvumā ir tāds kā izredzētā statuss. Regulāra pārvākšanās ir iebraucēju realitāte.
* birokrātija. Sistēma strādā labi un viegli panākt visu vēlamo, ja esi tajā visā iekšā. Ja esi jaunpienācējs, sevišķi vēl tāds, kas nezina valodu, tad ir grūti nonākt līdz tam līmenim, kurā saproti, kas tieši jādara, lai panāktu vēlamo. Tieši tās pašas labās atstrādātības dēļ, jo sistēma pieņem, ka visi jau visu zina.
* klimats. Īsumā - tāds pats kā jau redzēts, tikai tumšais gadalaiks vēl tumšāks. Sniegs centrālajā Zviedrijā ir sastopams ne vairāk un bieži vien mazāk nekā LV :( Var braukt uz ziemeļiem, bet tas izrādās ir sasodīti tālu - Francija atrodoties tuvāk Stokholmai nekā paši ziemeļi. Un kalni Zviedrijā izskatās garlaicīgi, salīdzinot ar alpiem vai Norvēģiju.
* vilcienu satiksme ir apbrīnojama. Vainojiet ekonomisko liberalizāciju.
Kas mani pārsteidza:
* zviedri uztver savu valsti par tādu kā ne īpaši lielu un nozīmīgu Eiropas provinci. Viņi, kā jau pragmatiski ētiski racionālisti, ne īpaši lepojas ar savu "century of Sweden as a great power" (Gustavs Ādolfs un citi), ne arī savu mūsdienu paraugvalsts imidžu, pat ne ar tādiem apskaužamiem panākumiem kā divsimt gadu miera (aptaujātie zviedri uzskata, ka neitralitātes saglabāšana ir prasījusi no viņiem pārāk daudz kompromisu). Viens tipisks piemērs tādam kulturālam provinciālismam ir fakts, ka zviedru valoda ir apbrīnojami pilna ar aizguvumiem, un tā iegūst jaunus anglicismus tādā tempā, kāds latviešu valodniekam liktu šausmās paģībt. No (senākā) franču aizguvumu blīvuma redzams, ka tāda tendence nav nekas jauns - un vai tad tauta ar lielu nacionālo pašapziņu importētu karaļu dzimtu no Francijas? |
|