Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Jā, tā nu tas ir. Es pēdējā laikā esmu atstājusi novārtā savu kreiso smadzeņu puslodi. Es nedomāju līdzi, nekoncentrējos, un man visā visumā ir daudz par ko nospļauties. Varētu teikt, ka man ir noriebies iedziļināties problēmās. Es tās nerisinu, bet izdomāju veidu kā tās apiet. Protams, tas nav racionāli. Bet kā teica mans informātikas pasniedzējs vidusskolā, tad es esot ļoti, ļoti neracionāls cilvēks. Heh. Tad, ko es vispār daru šajā jomā? Programmētājs no manis nekāds izcilais nekad nebūs. Nu, nebūs un viss. Ne tas mani aizrauj vai ko. Nu, varētu es uzdienēt līdz projektu vadītājam, piemēram. Bet atkal problēmas.. manī nav ne kripatiņas līdera. Es nekad nebūšu kādas firmas vadītājs, jo man vienkārši nav tādu spēju, ne ambīciju. Un vispār, ja tā padomā, tad man joprojām nav kaut kāda augstāka mērķa, kura dēļ celties un mirt. Es te pa dzīvi ņemos dzīvojot no vienas mazas iegribas līdz otrai. "Izniekot" nav īstais vārds, bet tas ir pirmais, kas ienāk prātā. Godīgi sakot, ja negribi šis tev nemaz nav jālasa. No tā, ka izlasīsi manu apceri par nekonkrētu tēmu, tu gudrāks, ne muļķāks nepaliksi. Varbūt patērēsi zināmu laiku no savas dzīves bezjēdzībai. Pag, dzīve takš pati ir bezjēdzīga. Mja. Ieslīgstu pārākajos apcerējumos, tāpēc pietiks rakstīt.
A tā vispār no garlaicības mirstu te darbā nost.