Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

#1 (12. marts 2006. g., 17:32)

Es neesmu patriots. Tā man teica Daniels, kad es skatījos uz viņa krekla esošo kafijas traipu. Diez, man viņam teikt par to? Nē, tas nebūtu takstiski. Bet mani uztrauc, kas notiek ar valsti, kurā dzīvoju. Viņš turpināja. Es joprojām blenzu uz traipu un prātoju, ko saskatu tā apveidos. Ik viens droši vien bērnībā mākoņos ir saskatījis dažādas lietas. Šis te traips izskatās pēc dinozaura. Viņam ir zilizaļas acis. Ne jau dinozauram. Danielam. Uzskatu, ka pie visa vainīgi politiķi. Pa ausu galam dzirdu, ko viņš stāsta. Kā man apnikušas šīs sarunas. Tās nekur nenoved un nekādu labumu nedod. Tu esi sasodīti liels neveiksminieks. Dzirdu sevi sakam un pasmīnu. Kopš paša rīta vaļā bikšupriekša un uz krekla dinozaura traips. Jūs esat man apnicis. Es aizeju. Arrivederci! Pagriežos uz prom iešanu, un acu priekšā joprojām stāv Daniela, mana priekšnieka, muļķīgā sejas izteiksme. Soļoju uz savu rakstāmgaldu. Mirkli apsveru iespēju, ka vajadzētu atvainoties. Nē, labāku veidu kā iesniegt atlūgumu atrast laikam nevar. Nenozīmīgs amats. Atbilstoša alga. Karjeras iespējas nekādas. Ko es vispār te darīju? Mark, tu tiec atlaists! Dzirdu sašutuma pilnu kliedzienu pa visu biroju. Ha. Ko tad tādā gadījumā, viņprāt, es nupat izdarīju? Pamanu ieinteresētus skatienus manā virzienā. Ziniet, ko es izdarīju? Veltīju viņiem savu apburošāko no smaidiem. It kā es būtu paveicis varoņdarbu. Varu iedomāties, kas notiks vēlāk tajā dienā.. Zināju, ka pārējie cietīs no mana izlēciena, bet man šobrīd jau vienalga.

#2 - .Pārlabotais Tvists. (13. marts 2006.g. 18:26)

Iesākumā ieskicēšu literārā darba telpu. Vismaz gudrās grāmatās tiek apgalvots, ka ievadā parasti lasītāju iepazīstina ar varoņiem, telpu un literārā darba laiku, ja gribam izklausīties pārgudri. Stop. Mums būs drusku jāpagaida, kamēr autors izspēlēs kārtējo Minesweeper spēli.

Muļķis! Zaudēja jau piecdesmitajā sekundē.

Tā tagad viņš pārslēdz Winampā jaunu dziesmu. Kas tas par mēslu? Es pat tādu kaut ko neklausītos. The Verve? Nu, labi. Šis var palikt. Nē. Tikai ne To. Lūdzams nedziedi.

Lūdzu, lūdzu.

Pažēlo mani.


Kad visi pārpratumi atrisināti varam turpināt. Tātad uzburiet savā iztēlē mazu, netīru ūķi. Tik mazu, ka āra mazmājiņa jums liksies kā liela villa. Smirdoņa šeit arī neko daudz neatšķiras no mazmājiņas. Pie parazītiem esmu jau apradis. Ēst man dod, ko šobrīd vairāk vajag. Bet mani uzmana. Tas bezzobainais vecis, kas te esot galvanais man mācīšot varenāko no visām mākslām - nagu palaišanu jeb zagšanu. Ja gribam būt atklāti, tad mana dzīvība ir atkarīga no šā netīrā, utainā veča. Pārējie puikas mani sen jau būtu nolinčojuši. Nu, tagad redziet, cik zemu esmu kritis? Bet pag, jūs taču vēl nezināt, kas esmu es. Esmu tāds aizmārša.. Iepazīsimies. Es esmu Olivers. Olivers Tvists, ja gribam būt precīzi. Un jā, šī ir tā nodaļa, kur esmu nokļuvis zagļu bandas paspārnē. Redziet, autorprāt Dikensa kungs savā slavenajā darbā nebija attēlojis manas domas. Man būtu tiesības pat uz viņu apvainoties, bet ko tad es.. bārenis, vairāk varu gribēt..

#3 (13. marts 2006. g. 23:11)

Vara. Vārds, kurš pirmajā mirklī man neizsaka itin neko, bet tā ir tas, pēc kā visi tiecas. Pat mans nožēlojamais ego. Tai ir tik daudz veidu un seju, ka matemātikā tādēļ ieviests jēdziens bezgalība. Par bezgalību varētu parunāt kādu citu dienu. Atgādiniet, lūdzu. Svarīgi būt pieklājīgam. Reizēm gan labāk noder nekaunība. Tas, protams, atkarīgs no situācijas. Esam novirzījušies no tēmas? Jā, esam gan. Atkal tātad vara. Hmm.. (man būs jāatvainojas, ka šeit pārtrūkst. iešu gulēt. nenormāli nāk miegs un galīgi arī nedomājas, bet gribējās uzmest kādu iesākuma skici, lai ideja nepazūd.)

#4 (15. marts 2006.g. 21:10)


Nezinu, vai vajadzēja to darīt. Citiem laikam liekos jukusi. Es tos nogriezu.
Šņik. Šņak.
Šņik. Šņak.
Ar neasām šķērēm pie tam.
Viņu klātbūtnē. Ja man kāds vai kaut kas traucē es to tūdaļ aizvācu. Likvidēju. Arī tā var teikt. Iznīcinu, tomēr būs precīzāk. Jebkādiem līdzekļiem. Tie, ja kas, man nekād nebija patikuši. Un kā saka, mati nav zobi - ataugs. Aha. Es to izdarīju viņu naidīgo acu klātbūtnē. Nu, un ko jūs tagad par mani domājat? Psihs. Nenormālā. Es zinu jūsu atbildes. Nav pat vajadzīgs bilst tās skaļi.

(15. marts 2006.g. 21:28)

Nē, patiešām. Man vajag uzrakstīt daiļdarbu ar nosaukumu "Zelta zirgs 2: Antiņuš jāj atkal".

#5 (16. marts 2006.g. 03:42)

Lieta, ko nekādi nespēju izskaidrot, ir kāpēc cilvēkim tik ļoti patīk nāves tuvums. Nav nekāds noslēpums, ka visos laikos nāves sodi bija ļoti iecienīti. To sauca par izklaidi. Pakāršanas. Giljotinēšanas. Tā pati tik ļoti slavenā krustā sišana. Vardarbībai šķiet piemīt kaut kāda hipnotizējoša burvība. Skatoties filmās kā kādu soda, moca novēršamies, bet visu laiku urda ziņkāre paskatīties. Piemēram, par Vladu Drakulu. Neticu, ka viņš bija vampīrs tādā izpratnē, kā to rāda Holivudas filmās. Jā, iespējams, ka viņš dzēra savu upuru asinis, bet ne tas bija iemesls, kāpēc viņu pieminēju. Viņam patika savus uzpurus sēdināt uz mietiem. Vislabāk, ja tie bija truli un neasi, lai sagādātu upuriem lielākas ciešanas. Katoļu inkvizīcija. Dzelzs jaunava. Spāņu kurpītes. utt. Tāpat dzīvnieku cīņas, kad cilvēks liek dzīvniekiem vienam otru nokost līdz nāvei. Tā var turpināt uzskaitīt.. Bet joprojām netieku skaidrībā. Kāpēc?

#6 (2. aprīlis 2006.g. 17:36)

Mūsu starpā nekā nav. Tikai pliks sekss. Tiesa, tā tas zaudē krietnu daļu jaukumu. Bet kā es vienmēr esmu teicis - labāk kaut kas, nekā nekas. Visu mūžu esmu piekopis šadu taktiku. Laikam tāpēc esmu tik tālu ticis. Esmu Eiropas lielākās mašīnražotnes viceprezidents. Vecais Jansons, kas pilda prezidenta funkciju, izskatās, ka taisās doties pie tēviem. Un, šķiet, ka neviens cits kandidāts, izņemot mani, nav piemērotāks šim amatam. Nav jau tā, ka esmu tik liels maitas gabals, ka man absolūti nerūp mana kolēģa veselība, bet, nu redziet, šoreiz tas ir manās interesēs, lai viņš ātrāk atdotu galus. Cik gadus esmu viņiem visiem izdabājis, lecis tik augstu, cik man teica lekt, runājis to, ko man lika teikt utt. Jūs mani sapratāt. Esmu bijis nožēlojama marionete. Ak, jā. Un vēl jau ir viņa - tā, kas šobrīd guļ manā gultā uz dārgajiem zīda palagiem. Glīta meitene. Reizēm es pat teiktu, ka skaista. Un reizēm man ir žēl, ka esmu tāds neģēlis attiecībā pret viņu. Bet es jau nekad neesmu viņai solījis kaut ko vairāk par to, kas šobrīd ir.

#7 (23.aprīlis 2006.g. 14:46)

Es izstāstīšu savu stāstu. Man tas ir jāizdara. Jātvieglo sava sirdsapziņa. Iespējams, ka tas viss jums neliksies reāls, ka esmu to izfantazējis. Reizēm man tā pašam šķiet. Lai vai kas notika vai nenotika, es izstāstīšu visu. Visu, ko dzirdēju. Visu, ko redzēju. Visu, ko teicu un domāju. Jums būs vienreizēja iespēja uzzināt, kas darījās manā galvā līdz pat šim pašam brīdim. Es neapvainošos un nejūtīšos aizskarts, ja jūs negribēsiet tālāk lasīt. Neapsolu, ka mans stāstījums nebūs juceklīgs, jo manas domas un atmiņas uzplaiksnī ik pēc mirkļa citas. Pieļauju arī, ka es jums nepatikšu, ļoti nepatikšu. Varbūt jūs pat mani ienīdīsiet. But I don't care, vai es jums maz patīku.
Tātad tik tālu nu esam tikuši..

#8 (29. aprīlis 2006.g. 19:29)

Ir tik pasakaini skaisti sēdēt šeit. Visur citur man saule traucē. Tikai ne šeit. Šī vieta bez saules nebūtu ŠĪ vieta. Pašā tālumā uz abām pusēm redzu tikai mazmazītiņus cilvēku siluetus. Un vienīgā mūzika ap mani ir viļņu skalošanās un vējš. Ja labi ieklausās tālumā var sadzirdēt jūras putnu sasaukšanos. Šobrīd jūtos tik labi, jūtos tik brīva no visa. Gribētos palikt šeit. Utopiska iedoma. Pēc pāris stundām paliks tumšs un auksts. Norietēs saule. Varbūt rīt..Varbūt rīt es atkal atnākšu te, ja būs saule. Ja vien būs saule...

#9 (23. maijs 2006.g. 22:29)

Melanholisks noskaņojums. Debesis izskatās kā ar nevīžīga mākslinieka roku krāsotas. It kā viņam būtu palikusi pāri krāsa uz paletes. It kā viņš šo pārpalikumu būtu iztriepis pa debesjumu. Vai arī. Vai arī debesīs kāds kaut ko dedzina, jo tās liesmo tik spilgtas.
Sarkans lakats pasiets ap viņas matiem. Meitenei, kas nupat pārgāja pāri ielai.
Garām steidzas mašīnas. Kur tās steidzas? Kas zina.. domāju, ka tās pašas to nezina. Drīz sāks līt. Jau pāris lietus lāses skar papīru un izdzēš dažus manu vārdu fragmentus..