Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Ja man kāds pirms kādiem trim mēnešiem teiktu, ka es no laba prāta klausīšos džezu(ar visu saksafonu piedevām), tad es teiktu, ka šams kaut ko par daudz sapīpējies vai dabūjis galvas traumu, ceļa rullim pārbraucot pāris reizes pāri smadzeņpodam. Bet tā teikt, nekas nestāv uz vietas, viss plūst un mainās, vai ne.
Kopš sasodītās nodošanas negribas neko darīt skolai. Ja es vispār vēl ietu uz lekcijām.. Eh. Tā vien gribas ar to sasodīti riebīgo grāmatu ielīst gultā un nelikties ne zinis par apkārtējo pasauli līdz tā nekļūs man interesantāka un uzmanības pievēršanas vērta. Ekh. Un pēdējās dienas uzvedos kā īstai fangirl pienākas - spiedzu aiz sajūsmas tikko viņš novaikstas vai uztaisa kādu citādāku grimasi. Labi vien, ka man patīk romantiskais askētisms telpā, kurā uzturos, citādāk visas sienas būtu nolīmētas ar plakātiem. Vot.
Jā, bet tā kā dzīve nav rožu dārzs(izsakoties Ģ. Karnīša vārdiem), tad beigsim uz skumjas nots - mans ar leikēmiju slimais kaimiņš Saša, esot atvests uz mājām nomiršanai, jo ārsti vairs nevarot palīdzēt. A žēl. Puikiņš ir kādus 3 gadus jaunāks par mani.