Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Kamēr māsa pa leknajiem vāczemes laukiem tipina, es slīgstu savās mazājās dīvainībās. Vistraucējošakā laikam tomēr ir runāšana pašai ar sevi. Šodien čāpojot mājās ar kājām, jo nokavēju tramvaju un nākamo gaidīt tik ilgi negribējās, strādāju visādas tizlības un muļķības, bet ārā tumšs un cilvēku maz.
Zīmēšanā mēs ar Svenu šodien ē... tā īsti pirmo reizi komunicējām(mana jaunā matukrāsa uz cilvēkiem iedarbojas graujoši!). Man liekas, ka man viņš patīk. Kā cilvēks. Kaut kas, es nezinu, kas īsti, ir nogalinājis manī seksuālo daļu. Droši vien jau, ka tas tikai īslaicīgi, bet sajūtas tādas interesantas. Ar mani vispār pēdējā laikā galīgi ērmīgi. Ne es vairs dzeru, smēķēju. Par puikām arī kaut kā nedomājas un neko negribas bīdīt. Vēl tikai vajdzētu ticēt Dievam un pārvarēt pretīgumu pret baznīcām kā kontroles mehānismu, tad es varētu būt krutākais ticīgais visā Austrumeiropā. XD
Vēl tikai jāizpilda matemātikas mājasdarbi, jāpalasa Lafontēna fabulas un beidzot kaut kas šodien jāieēd. Apbrīnojami, cik ilgi es varu iztikt bez ēšanas.