Man reti kad patīk kaut kas tik ļoti, lai to liktu pie sienas un visu laiku blenzt uz to. Bet franču mākslinieka Alexandre Day darbi tā vien prasīties prasās, lai tos pieliek pie manām tumši pelēkajām sienām. Darbi tiek veidoti ar grafītu zīmējot uz krāsota koka. Sejiņas viņam sanāk visai iespaidīgas, manuprāt.
( ... tālāk ... )
Vispār es esmu viens no tiem muļķīgajiem cilvēkiem, kas, kad saskaras ar kaut ko skaistu, ņem un apraudas. Kā toreiz grāmatnīcā, kad manās ķepiņās pirmo reizi nonāca mana arhitektūras dieva Calatrava radīto darbu grāmatiņa. Viņš ir ģenijs, kas gan izklausās drīzāk kā noniecinājums tik dižam cilvēkam. Bet ne jau par ir stāsts. Šodien zīmēšanā atkal bija jāskicē cilvēku portreti, kas ir visai bōring padarīšana, bet šoreiz bija klāt Svens. Ak, mazais, daiļais puisītis ar skruļļainajiem matiem. Varēju netraucēti pusstundu uz viņu blenzt un censties neapraudāties par skaisto skatu. Varbūt tāpēc zīmējums sanācāca diez gan pasūdīgs?