Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Tā, kā šodien nopirku jaunu objektīvu, tad mans finansiālais stāvoklis ir visai draņķīgs. Un es nemāku taupīt. Vandījos pa visādiem darba sludinājumu portāliem līdz uzgāju savas vecās darbavietas mājas lapu. Sailgojos pēc viņiem. Bija jautri. Ne vienmēr, bet pārsvarā. Kaut vai pusdienas. Pusdienas es gaidīju visvairāk. Ne jau tāpēc, ka varēs pierīties. Uz beigām jau es pavisam maz ēdu. Nervi, nervi. Zaudēju pa vienarpus mēnesi 5-6 kg. Nav jau nekāds brīnums, ka vēsā mierā varu valkāt xs izmēru. Un māmiņa man tipa iedeva naudiņas jauniem džinsiem(džinsām?), jo šiem pakaļa neglīti nokarājoties. Pff. Lai karājas. kamēr jostai ir pietiekami daudz caurumu, lai var savilkt ciešāk. Jā, es māku aizbraukt galīgā beztēmā. Tātad pusdienās man visvairāk patika tas, ka Uldis ar Artūru dzina pārākos jokus. Eh. Bija labi tur. Ja neskaita vienu personu, kuras pakļautībā atrados. Viņš man nepatika jau pirmajā dienā. Bet es apbrīnoju savu spēju pieciest citu cilvēkus, ja man tas ir vajadzīgs. Liekulīgi teiksiet. A kam tagad viegli? Ekonomiskā un politiskā krīze šajā visādi perfektajā valstī, ja.

Un vēl man ir nogribējusies kaķene. Jau otro reizi šajā mēnesī. Tas ir normāli?

Žūpoju ārā savus krājumus. Nevarēju sākumā izšķirties starp rumu un stiprinātu saldo vīnu. Tetovējuma dēļ priekšroka tika rumam. Skaļi klausos mūziku, ko man māsa neatļautu, jo tā viņai ir pārāk smaga. Nemācos un atlieku visu uz rītdienu. Skatos dakterīšu ziepeņseriālu, bet man patīk. Tad nav jādomā par visu to, ko es pēdējās dienās pārcilāju prātā. Vispār. Izdevies vakars es teiktu.