Uzšķērd sevi. Aizšuj sevi ciet.

Darbs iesniegts LU. Šorīt atdots recenzentei, par kuru nav tās labākās atsauksmes. Būs labi jāsagatavojas aizstāvēšanai, jo viņa "čakarējot pēc pilnas programmas"(precīzs citāts).

A koncerts. Koncerts bija ok. Sajūsma nebija ne koncerta laika, ne pēc tā. Mājās braucot, gan bija tāda kā gandarījuma sajūta, bet tas arī viss. Biju cerējusi uz kaut ko lielāku. Es pat nezinu, vai tā ir manis pašas vaina, vai mūziķu, vai arēnas sliktā akustika. Domāju pat vairs neiet uz nevienu koncertu, kas tur tiks rīkots, jo jēgas takš nav. Lai gan viena no pēdējām dziesmām mani gandrīz saraudināja, bet domāju, ka tas bija mans melanholiskais noskaņojums, kurš man pēdējā laikā tā biežāk atkal atgriežas.

Un man tikai nez kāpēc liekas, ka Bezskapis domā, ka man viņš nepatīk. Gustavs ir tas, kas man nepatīk. Un vakar es biju drausmīgi pārgurusi, lai kaut kur ietu ēst. Un es būtu viens vienīgs traucēklis diviem balodīšiem. >:D

Un man ir maza tizlenīša kājeles.

Nezinu, ko viņi darbā nodomāja, ja maz pamanīja, ka es ik palaikam birdinu asaras. Nevaru sevi savākt. Un es pat nesaprotu kāpēc. Kaut kāds sevis žēlošanas periods, vai? Un man viss ir apnicis - darbs, mācības un galu galā mana dzīve.
Bet nopriku divas grāmatas. Cerēsim, ka tās novērsīs domas. Sak', citiem alkohols, lai aimirstos, man - grāmatas. Es dienām varu dzīvot grāmatas uzburtajā pasaulē. Atceros, kad lasīju Tvena "Princi un ubaga" zēnu, tad to, laiku, ko pavadīju skolas solā tikpat kā neatcerējos..vai "Oliveru Tvistu". Tagad laikam kaut ko tik labestīgu nevarētu palasīt.