kreaķivšik -

vot, nē - LŪK atceros un igremdējos safvā bērnībā kas jau visiem laikam ir tas skaistākais ko atcerēties. .... pats jaukākais ko atceros bija kāda pēcpusdiena - gāju mājās no skolas, 47. vsk., pa savu bruģēto ierasto Mālu ielu, uz kuras dzīvoju, saule spīdēja spoži, bija patīkams mierīgs vasaras vējš. Man mugurā bija viens no maniem jaunajiem komplektiņiem (šortiņi un krekls) tas, kurš bija zils (otrs bija zaļš). Un tikai viens mirklis laikam man paliks uz mūžiem (līdz es nomiršu) atmiņā - gāju es garām tieši savai mājai uz sētas vārtiņu pusi un piemājas liepu ēna krita uz manīm, uz manīm, manā jaunajā drēbju ievalkā, un es biju laimīgs. Un es atdotu visu, lai justos tā atkal. Vasara, saule, mīļotās mājas un manas jaunās drēbes. Un es zināju ka mājās mani gaida mīļotā mamma, kas būs gatava mani sveikt ar prieku. Bērnība ir jauka (ne vienmēr). Vismaz tā mirkļa izjūtas es dažreiz spēju sajust arī tagad.