Labriit, miiluliit!

Brīžos, kad nevirpinos pa segapašu, te baranciņā, te jūraszvaigznē, te ūdrīti, vienu neaizsegtu aci redzu tēvē, un tās ir mēmas šausmas. Tagad es zinu, ka pasaulē ir magone un tas drausmīgais kverplis ar vienu zobu, un viņi abi ir nokaukādas homo neandertalikus mīnus četri komā pieci, tikko netīšām no kaukāda koka nokrituši un, saprotams, pervim ģelom nočikājušies, vai darījuši to krītot. Karočīt, viņiem būs bērniņš! Tadvēl, ZeltiņAgnes, aktrisa maķ tev tiešām paveicies, ka vismaz smuka piedzimi. Vārdsakot, dŗavsmas, un, prikiņ, tas viss ar vienu aci, kas būtu, ja ar divām.

Vēl iŗ tāds brīžam burvīgs slēpto kameru šovs ar vecīšiem/vecenītēm. Ja pacietīgi gaida, tad var apsmieties. Man ļoti patika ainiņa ar divām vecenītēm parkā uz soliņa, viena no kurām izlikās nepārpŗotami nomirusi, bet otrā skrēja pie jauniem džekiem, kliegdama: 'Palīgā! Mana draudzene vairāk neelpo!' uzko jaunie vīrieši, saprotams atbildēja un gādīgi liecās pār mirušās miesām, uzko mirusī, savukārt, atverot acis uņ iebļaujoties: 'Un mazāk arī ne!'. Ainiņas beigās abas zem elkoņa sadevušās un smejošas pameta apmulsušos jaunēkļus galīgā ahujā.