Galnais ir visu atlikt uz pēdējo brīdi un divnedēļas memmei žūžot klausulē kā esi visu ieziemojis, apsedzis un nogrābis, aktumana čaklā bitīte. Muahahā, patamlāgām čaklā bitīte no plītiņas atlīp tik lai lievenī sagrābstītu iekura. Tanu, pēdējās divdienas pusēstā pižikā, nokura vislaik birst, un ērikonkuļa treniņtērpā, Juzikam par lieliem priekiem, ar tačku un grābekļiem, vāks, tagad rokas īsti nekust, nekādā virzienā, knapi var poteru noturēt, godīgsakot, zajebal jau tas pidors. Kas grābs mājpakaļu, es nezinu, tur tas ozols un lapas līdz celim, četrreiz iebridu tur ar grābekli un entuziasmu, bet kaukā uzreiz viss nolaižas. Vēl forša atrakcija ir aŗ smagu, satrunējušu ūdensvadsildāmo matraci tačkā, joņot no kalna lejā, pa taisno šosejā iekšā. Bet tā jau sena slepkavniece, arto pa virsu mēs reiz opam par lieliem priekiem iekritām akā atmugureniski. Betnujā, no kalna lejā es viņu vairāk šitā neņemšos valdīt, skērī šit
