Šodien baskāje es ar visu deķi lavījos pie memmes gulēt, jo blakusistabā mirusē ome ar kaķīti dūdoja. Tādas, sirdsklauves ziniet, ka tikai pret kafiju pārgāja. Tagad mājā sapakoties, visi apciemoti, viss noballēts, var akal, spudūks, atpakaļ šķīstos ezerniekos.

Es laikam atmetu domu par dzīvi un darbu un suni ezerniekos. Cikta tur to viesu bija manā laikā, tak tāpat māmuļai sazvērnieciski čukstēts- a jūs ziniet, ka viņa... Aka viņi? Gan pie ezera, gan mājā?
Pēc ilgas tirpināšanas iztirpināju, ka lielā klača ir juziks. Ahtuķēms, akaviņš birdināja rosolu bārdā, uzdzerdams lauku vīnu, kas ir vistīrākā kandža un visbeidzot omulīgi aizsnaudās virtuvē? Vaita es skrēju pie viņa kundzes? Nē, taktiski izgāju uz lieveņa papīpēt, jo viņš stipri krāca

Kas gan viss var negadīties jaunu dāmu pulciņā. Zinkā ir, man jau tie 2 litri dienā, ūdens. Nulūk, braucu es no mātes, ilgi braucu, jūtu pa ceļam jau, nedrīkst šitā ilgi braukt, bet braucu, domāju, nulai nebūt vairāk no mājas laukā, nopirkšu cīgas, kofe un alu. Šī tik sit čekus un menģējas, es, kājām krustā kodu aizmirstu untā. Tagad laimīgi nāku laukā, viens solis, divi, sūdi, vainustāvi krustā vai lec krūmā, kur visi ēd. Un tas alus vēl guldz. Nukaroče, paeju es vēlbišķīt, sētas dāŗziņā un viss, kiŗdik pa brunci un vāhs. Nēnukoes, samieŗinos, ka dzīvē notiek arī neapturamas lietas, lepni paceļu galvu, izvelku alu, lai visi domā, ka tas man gauži un cienīgiem, līkiem soļiem ieeju podjezdā

Māris gailis pus pa telefonu puspa manu atvērto logu ziņo tā: "protams, ka es paņēmu to pusmiljonu uz sevi..." tad atkāpās