Fuj, vieni viengi nelaiķi pa sapņiem, viens kaukāds, eitavispār sazini, kas tas tāds bija, kas ņēma un nomira kaukādā kambarī un gar to kambari man nezkālab bij tā lielākā vazāšanās, un kā es novazājos garām tam kambarim, tā atskan tāda psihõ cienīga mūzika un durvju kliņķis sāk traki raustīties un klakšķēt un skaidrs, ka nelaiķis laužas laukā un kā tas kliņķis sāk raustīties, tā es kliegdama un rokas lauzīdama skrienu pa to kordõru apakaļ, un ta visu nakti, tiptiptip, gar tām kambardurvīm, klapklap klap, tā - kliņķis, āāāā, tā- es, dipdipdib- tā akal es, nu, šurputurpu, nekādi netiku tam kambaram garām, līdz uzradās kaukādi zinātāji, kas teica, ka tas kliņķis raustoties tapēc, ka man ar to nelaiķi esot nenokārtotas attiecības, betē, es tak viņu nemazām nepazinu, ta dabūju kauko nolūgties un lišķēt, nutam kliņķim, nutur, paipai, piedod man par visu, vēl tagad atceros kā neticēju tam, ko saku, joe, kātalaitu ticami atvainojies nelaiķim, ko neesi nemaz pazinusi nekad.