Nav jau tā, ka man tikai vecenītes, piemēram, darba pīpējamvārtrūmē ir tāds kaimiņkols, nu, no tās uzvarpieminekļa ordeņotās neļķu licēj šnites, viņam ir štociņš, ļoti lēna pārvietošanās maniere un stindzīgi salts skatiens, pieļauju, ka viņam pīpmaņi nepatīk, nē, vispār pieļauju, ka viņam principā nepatīk viss,  pareizāk, acīs lasāms, nāvi jums, nāvi, blad, lai kas jūs arī nebūtu. Nutadlūk, kad nu viņam ir uznācis tas garāmejamais, un tas viņam uznāk akurāt divreiz dienā un tas ir sakritis ar tavu pīpējamlaiku,  ta skaiti, ka pīppauze ir sadirsta pilnībā, jo, esjausaku, viņš iet garām tā lēnām, lēnām, skatās tā iešķībi, iešķībi  zem tādas caunu cepurītes (nu, tā kantainā pižika, kas visiem šitādiem ir, ganjau, ka ar tādu var kādu arī nosist) taisni tā pristaļno, pristaļno acīs, tādu ļaunu pri ļaunu veca nagu maucēja skatu, vārdsakot, tā neomolīgi un tabaks un meditācija ap mirkli zaudē jebkuru kvalitāti, manpatliekas, ka viņam nemaz nav kāju, bet viņu pa to nelaimīgo uz kaimiņmāju vedošo taciņu garām nes kaukāda bremzēta mūžību gara lenta, nujūnov, kā teātrā tas rimbulis, tikai te tāds celiņš kā elevātõrs, tik bez pakāpieniem, nu, jūs sapratāt, vārdsakot, tas ilgst veselu mūžību, nukā, bīnam tā vecenīte trepēs, un beigās tu attopies saķēzītu pīppauzi, jo visu laiku bijis jāsakoncentrējas uz atbildes skatu, nu, un viņš peldējis tev garām kaukādus miljõnsgadus ilgi un tu pie sevis esi domājis, cik ļoti tas vecais perdels tev riebjas, piekam [akaunējies ievilkt kādu dūmu, kamēr viņu tur tā taka garām nes, nuja, un pīps, pats lēnām izdedzis līdz končikam tavā stīvā rokā. Vārdsakot, tā viņš sadirš visu maļinu vismaz divreiz dienā.

Zinkā ops saka, kad kaukas nesanāk, drebelīgu roku vaj, kad nokrīt kas vaikad priekšmeti neklausa, viņš saka tā gražīgi "Nu-u-ū", tākā zirgam saka vai govej, kad satrakojšēs, saka un pliķē pa sānu, nujūnov, redzējāt tak zirgu vai govi kādreiz, kautvai gauju, kas dreģi pa zemi izvazāja, nutadlūk, es arī saku tā sev nu-u-ū un kļūstu pati sev par psihiatru/neirologu un atbalsta grupu, salasījos viskādas pamācības, nu, pie tiem panikotājiem, ka redzkā tas notiek, nav jau nekāds brīnums, ka sāk streikot viss, ka vaidzēt jums redzēt kāda  es pie tā bosa galda pēdīga laikā piesēžos, viss skokožens un murskulī un nav nevienas stiegras nenospriegotas un kā zaldātiņš tāds, taisns un sasprindzis, vot, visās tais lapās rakstīts, ka no tā taisni tās trauksmes metās, jo kad tu tāds saspringts viscauri, ta sāk pārlieku ieklausīties iekšīgās sajūtās un tās iekšīgās sajūtas jau nāk no tā, ka nospriegrots, betē, tas jau tāds dabisks reflekss akal, jo, kad tad pēdējā laikā glāsmains un rāms boss bijis, nunekad, tik velk shēmas, vicina rokas un stāsta, kotik visu nedarīsim un uzreiz un vakar, nu, a kātalaitur nesaspringst, betē tagad es viskādi cīnos, jāatbrīvojot viss viscaur un jāsēdot ērti un ta viskādi jāelpo (nē, nu nejau skaļi vaj erotiski, bet pie sevīm viskādi, vēl varot no simta uz leju skaitīt). Tā, es to visu esmu iedomājusies, betē, īstenībā, es izvairos pie viņa iet un ilgstoši sēdēt, tik fiksi ieskriet kauko parakstīt iedot un lūgtdieviņu, ka viņš neteiktu :"piesēdi" un tik caur meiliem, tik caur meiliem rakstu, tikai tagad atgadījies, savukārt, tāds atgadījums, ka tagadviņš pie manis patsnāk, vakar pat, trīsreiz bija, un visas trīs- negaidīti, vienkārši- ielec no aizstenderes, taisni pie monitora- ar kliedzienu:"nu, kā mums cv, nāk?"! vai "nu, kas mums tāds smuks ekrānā?! (tas, par laimi bija kriminal klaču raksts pa mumsīm ar pagājšgada bildi), vai akal tieši ausī no aizmugures:"A kad mums fotosesija?" (transportam, transportam, ne mums), manliekas, šitas viss stāvokli neuzlabo, betē, toties- paliek jau smieklīgi. Un, ja paliek smieklīgi, tātat, esmu sevi izdziedinājusi, tā vot!

Jūs tak esat veselīgi sārvaidži, kam es rūpu un kas angliski gudri turklāt, kā šito izcelto, iekavoto tekstu kuļturno pārnest uz angļu valodu: "Pašu pasažieru drošībai, pasažieri ar ierobežotām pārvietošanās spējām (sensoriskas vai kustību, pastāvīgas vai īslaicīgās, garīgās) ...blablāblā, tālākais, tas-  noslēpums, hihi

Vēl viens iemesls, kamdēļ iekšējās sajūtās nav vērts iedziļināties.
Ieeju es, tātad, konferenčzālē, tukšā, tumšā, ūdeņa nodzerties, millīt, ieeju, un kā saunā, tāds karstums srazu, es uzreiz tāda,- akdievs, arī karstuma viļņi, sāku jau rokas lauzīt, izeju laukā tāda nolemta, nolemta, domāju, nu viss, ta, pēkšņi, klausos tāda - klakšķ ar tur kaukas, no tās konferenčzāles laukā, domāju, nē, kaukas šiten nav tīrs. Klakšķoši karstuma viļņi, kas tad tas būtu tagad?
Nuja, ieeju otrreiz, kātat, tējkanna stūrī deg. Un ta liels tracis, šī šau šim un šis šau šai, kā ome mēdza teikt.