tas no čaikas. Ilzīšdiena vispār tiešām ir sēra, mierīgi var pie sarkaniem datumiem likt, man sāp galva un ir ļoti grūti jau kopš paša rīta, kaut arī kola bija, bet neko neglāba tas. Atnācu uz darbu tikai tamdēļ, ka neapdomīgi biju tikšanos ar kaukāda rādio mamzeli sarunājusi. kāda nu es te atvilkos, ne visai daiļa, teiksim tā un samocīta un tabaka sasūkusies, nujūnov, ka vienmēr smagos rītos šķiet, ka viss tāds apķēzīts, mērc šampunā kaut trīsreiz, nu, vārdsakot, atnāku, tātat, neteiksim, ka savā daiļākajā paskatā un pašjūtā, pašiverēju tur kauko bišķi meilos, tāpatām jau skaidrs, ka šī būs tikai veģetēšans diena, nekustinās nekā sevišķi,  vārdsakot, mātemīļā, kā es varēju iedomāties, ka uz to vienīgo tikšanos  no rādijõ atpirdīsies nevis viena spiedzīga menedžerene (kā tas parasti ir un kapē gan lai vienmēr nebūtu), bet - vesela delegācija, divi vīri uzvalkos, zelta apročpogas un spraudnes šlipstēm, spīdīgām tufļām, visi abi tādi direktõri, viens par otru direktāks, un kaukāda mēma sieviete (mēma tāpc, ka viņa īpaši daudz nerunāja, tikai plikšķināja plakstus) visa tāda sasmaržota un kažokādās, kuras funkcijas es vispār nesapratu,  amata vizitkā ar nav, betnujā, skaickanav, ko ta rakstīs, tāda un tāda, rādio mēmā sieviete. Nujā, vārdsakot, neviens nebija gaidījis  šitādu dienas pavērsienu, nuka, viskādi  pārspīlēti kundziņi un mēmas kundzītes, prjam kā tikko no teātra bufetes, jejbogu,  skatīsies man samocītā sejā, un tur tak viss rakstīts, kā uz delnas viss izlikts, tak skaidrs, ko darījusi un pēckā izstās, tak šausmas, nu, vārdsakot, man no viņiem sagribējās iztecēt peļķītē un zemē sasūkties, lūk, tik neveikli es jutos sava iepriekšējā lustīgā vakara  un sevis šorīt neapdomīgi izmeklētās bītlenes sakarībā (pie zaļganbālām sejām labāk siltos toņus izvēlēties, ja).

Nuja, a pēctam akal atgadījās tāds atgadījums, ka boss tāds dikti runātīgs un jautrs TIEŠI šodien atgadījās, un tik, ziniet, runātīgs, ka kādu pusstundu pie viņa galda nosēdēju, kā jau minēju, vai neminēju, ja neminēju- tagad minu, šodien biju ieplānojusi  īpaši izvairīties no dažādiem tiešiem kontaktiem, un, ja neizbēgami tiešiem, ta tik ar kioskniecēm, piemēram, menedžerēm spiedzīgām,nu, tādiem visādiem, bezpretenziju radījumiem,  nuja, to pusstundu es novilku godam, tīŗi prātīgi runāju, kaut arī vislaik domāju, uz kuru pusi nez lai labāk elpo, janugadījienā, kādas vakardienas nepārprotami spirtotas smaržas no manīm nāk un tā, nujā, vārdsakot, vienā brīdī sajutu, ka nebūs labi, paliek ziniet tākākā karsts, rokām, kurpretim, -panikaini auksts...(a šis tik vārās, vārās)  un ja tā labi ātri netiks laukā (a šis tik vārās, vārās), ka tik nav jāgāžas (a šis tik vārās, vārās) tā apkaunojoši un ja nu gāžās pavisam ( ašis tik vārās, vārās) un tas pie bosa galda un ta visa ciba karkatūrās ( a šis tik vārās, vārās), vārdsakot, nekas cits neatlika, kā rezko piecelties, tādajādīgi pārtraucot pusvārdā,  un teikt, ka man tagad, pardon, jāiet, bet manliekas viņš pēc sejskrāsas saprata, ka kaukas nav īsti lāgā. Nē, nu nekas jau man nebija, man tikai visā nopietnībā likās, ka es tūdaliņ aiziešu pie tēviem, ja netikšu brīvē un klusumā un laukā no mirkļa.  Šitā nebij bijis vēl, tagad man piemetīsies fõbija noteikti. Lūk, tāda mums ilzīšdiena.

BET. Ir, protams, arī dažas gaišas notis šajā visā, man pie mājas ir tas diennakts gastronoms, "Elsa", tātad, tur, pastarpus visām dzīvē nepieciešamājām pārtikas un sadzīves precēm, alkoholnodaļas pašā augšējā plauktā tirdzniecībai un dekoram izlikti  šokolādes izstrādājumi, kā lai tagad labāk pasaka, krāniņformā, nu, nejau virtuves, betnu, nu, tie, taisni neērti, tos par falliem laikam sauc, tātāt, caurspīdīgā ietinampapīrā kā dāvaniņas iepakoti, ar lentu. Nulūk, ciknu tur ar kādu kopā gājusi esmu, tai bodē, pie tiem alkoholplauktiem, tik nu vienmēr šie ir pamanīti, izkomentēti un apķiķināti,galvenokārt, aiztam - "a priekškam?", nu, kas par auditoriju tādiem suvenīriem jocīgiem un kapē pie vīniem taisni, ne rēzeknes joku veikaliņā,kuram tāds novirziens, betē, dziļi sirdī, es vienmēr jutu, ka kādreiz pienāks tā diena, kad kāds man kādu no viņiem atnesīs. Nuja, un taisni tā arī bija vakar, saproti, nāk draudziņi pa durvīm, es uzreiz tak redzu, palaidnības darījuši, actiņas tādas viltīgas viltīgas, satvīkuši tādi, un, kātad, ko ta citu atnesuši, ja ne šitādu, pat to, ka no lietuvas ievesti no pārdevējas noskaidrojuši, uz paskaidrojošās uzlīmes gan tur bij rakstīts, ka tā ir vīrieša formiņa, vai kas tamlīdzīgs. Nutadlūk,mums neraksturīgi piedauzīgā suvenīra izpētes procedurā (ne tik - kā padomājāt) mēs stipri vīlāmies, jo viducis bij tukšs un nekāda marcipāna nebija, jejbogu, es, piemēŗam, biju pilnīgi  pārliecināta, ka tur noteikti būs marcipāns, betnē, tādi pat šmaukļi, kā tie, kas ražo santaklausus ar tukšiem vidiem, priekš kam viņi to dara, nekad neesmu sapratusi, nevienam tak tas negaršo, tapatkā tās nožēlojamās kakavokonfektītes adventkalendāros.