Šodien iestādījos kupenā, stalti kā tāds koktēļlietsardziņš, tikai dikti drūms pēc skata, drūms, bet savaldīgs, jo noturējos un tomēr neparādīju fakjū trolejbusam numur 1 .
Kā tas gadījās, tātad. Nutā, vienkārši, nonācu tupikā, uz Ģertrūdsielas, apgāju no vārtrūmes laukā braucošu kamazu (ko tiem tai centrā vispār pa vārtrūmēm ko šiverēt) un atdūros, tātat, pret priekšā novilktām lentām, kur akal sniegus kasa no jumtiem, nuja, ta centos, tātat, šos apiet, nikni papēžus bruģī durdama un lāstus visādus skaitīdama, pa braucamdaļu, un nonācu aci pret aci ar griezošos trolejbusu, numur viens, kā jau minēju. Nuja, un te man izvēles bij divas, vainu kāpt tai augstā kupenā, kas pa kreisi, jo citur, v nature - nav kur, vainu, zem riteņa gult, priekšējā. Nutātad, saviebu seju, cik nu riebumpilnu varēju, un demonstratīvu, niknu žestu, tākā gurčenko pa durvi spertu, mīlā un baložos, iekāpu kupenā, no sākuma ar vienu kāju, betta līdzsvaram, iedūros, tātat ar abām divām, krietni pāri ceļgalam, teikšu, iegrimu, stalta un vēsa un augsti paceltu galvu, tāda es tur stāvēju, un grimu arvien dziļāk, kā titānika orķestris, kabatā roku valdīdama, jo brīdī, kad ieinteresētie pasažieri (ko arī vaik tik netaktiski lūrēt, kad citi negodā grimst) kopā ar trolejbusu numur 1 slīdēja garām, trakoti gribējās kaut ko parādīt, bet tas fakjū jau tāds vulgārs.